Izrādās, ka gudri saliekot spilvenus un segas, arī divi cilvēki var satilpt šaurajā gultā diezgan ērti. Un, kondicionierim pūšot gaisa strāvas +27 grādu siltumā, sekmīgi izdodas piesildīt nelielo mitekli. Brokastīs ēdam tomātus un to, ko vakar neizbaroju kaķiem. Arī šorīt šie ir klāt un laiž vaļā sirdi plosošus ņaudienus. Mazkaķiem tiek mazliet gaļas un maize, lielajiem jāiztiek tikai ar maizi. Vēl brokastīs apēdam arī sēnes, kuras uz atvadām piešķīra Maro – tās ir jau pilnībā pagatavotas, saceptas ar eļļu, sīpoliem un etiķi – ļoti garšīgas!
Sabildējam Euphorijas namiņus dienasgaismā un veicam arī “barteri” ar igauņu meitenēm – viņas var apskatīt un safotografēt mūsu namiņu, bet mēs viņējo. Tas ir nedaudz lielāks un veidots pilnīgi citā tematikā. Tad visi sakāpjam mūsu auto, atvadāmies no kaķiem un dodamies ceļā. Tā kā igauņu meitenes šeit bija nonākušas ar taksi, tad piedāvājam viņas aizvest līdz Limasolai, no kurienes jau ar autobusu var tikt atpakaļ uz Pafosu.
Limasola izrādās daudz lielāka pilsēta nekā mēs bijām iedomājušies. Aizvedam meitenes līdz piekrastei un šķiramies. “Redz, cik laba tāda kaimiņu būšana – gan valsts, gan naktsmītnes ziņā”, meitenes vēl nopriecājas uz atvadām un dodas savās gaitās. Mēs piestājam uz pavisam mazu brīdi pilsētas centrā, lai apskatītu palmu promenādi – vienu no šejienes populārākajām vietām (stāvvietu tuvumā nebija viegli atrast), bet tad kāpjam auto un turpinām braucienu.
Eduards kartē pamanījis interesantu nosaukumu – Svētā Nikolasa Kaķu klosteris. Lai nokļūtu tur, jāšķērso uz pussalas esošā militārā zona. Ceļa malā atrodas visādas dīvainas militāras iekārtas un zīme par aizliegumu šeit fotografēt. Pie klostera atrodas liela autostāvvieta, kā arī pieklājīgs daudzums kaķu, kā jau liecina vietas nosaukums. Pats klosteris gan ir remontā un izskatās visai nožēlojami. Vienīgais interesantais apskates objekts ir īpatnējas šķirnes vīģes koks. Īsāk sakot, šobrīd nebrauciet turp.
Galvenais pieturas punkts šodien ir Kourion arheoloģiskā vieta. Iespaidīgākais visā kompleksā ir senais amfiteātris, arī ēku drupas ar mozaīku grīdām ir apbrīnošanas vērtas. Diezgan ašā solī izstaigājam plašo teritoriju, te noteikti būtu vērts ieplānot vairākas stundas. Mūs laikā ierobežo mašīnas nodošana – jāpagūst atgriezties Pafosā līdz 17:00, kad tiek slēgts nomas kantoris.
Tāpēc vēl pa ceļam uztaisām īsu pieturu pie Afrodītes akmens, tad iepildām degvielu, jo auto jānodod ar pilnu bāku, un laikus iestūrējam Pafosā. Noliekam viesnīcā daudzās mantas, kas dzīvo visādos maisiņos (cilvēks izlaižas, kad ir mašīna) ar vieglām bažām domājam par to, ka tas viss kaut kā būs jāsavieto atpakaļ mugursomās.
Atverot numuriņa durvis, mums pretī uzvēdī spēcīgs aromāts – it kā istabenei šeit būtu izlijusi dezinfekcijas vai smaržu pudele. Atveram balkona logu un ceram, ka līdz gulētiešanas laikam istaba būs izvējojusies. Pie auto īres vietas piebraucam īsi pirms pieciem. Tante pārbauda auto, tiekam galā ar dokumentiem un esam brīvi. Eduards nemaz neslēpj atvieglojumu, ka šī stūrēšanas avantūra noslēgusies sekmīgi, bet es savu pateicību, ka varēju braucienu izbaudīt no blakussēdētāja perspektīvas.
Ejam pa centrālo ielu ostas virzienā un meklējam vietu, kur paēst vakariņas. Izvēlamies uz dullo kādu krodziņu ielas malā, kas piedāvā “kompleksās vakariņas”. Faktiski nonākam tur tāpēc, ka iekšā rāvējs ir aizņemts un mūs nepamana. Pēc tam vērojot viņa aktīvo rosīšanos, pazūd jebkāda vēlme šeit iegriezties. Kolīdz “upuris” ir dabūts iekšā, nekāda dižā uzmanība vairs netiek veltīta. Ēdiens ir diezgan draņķīgs un jāgaida ilgi, īsāk sakot, uz atvadām esam uzrāvušies uz klasisku “tourist trap”. Bet neko, paēduši esam un varam turpināt vakara pastaigu. Lēnā garā aizsoļojam pa promenādi līdz pilij un brīdi pavērojam pilsētas gaismas atspulgus mierīgajā jūrā. “Pēdējais siltais vakars šogad”, sērīgi nopūšamies un uzsākam atpakaļceļu uz viesnīcu. Tagad pastaiga gar ūdens malu šķiet tik pazīstama, esam šo maršrutu mērojuši vairākkārt. Šodien gan paejamies gabaliņu tālāk, jo mūsu šīvakara viesnīca atrodas nedaudz tālāk no centra kā iepriekšējā.
Esam jau tikuši teju līdz viesnīcai, kad ejam garām vietai, no kuras skan mūsu gaumei atbilstoša mūzika. Labi, lai būtu atvadu dzēriens, ejam iekšā. Vieta ir pavisam jauna, atvērusies pirms dažām nedēļām un pagaidām ar apmeklētāju pārpilnību nevar lepoties. Mums ienākot, visi darbinieki sarosās un tiekam pie karaliskas apkalpošanas no paša īpašnieka puses. IPA alus Humor ir precīzi manai gaumei atbilstošs. Ja nu sanāk būt Pafosā, piekāpiet uz dzērienu Funky Six bārā. Šeit arī uzsaucu tostu bloga lasītājai Guntai – paldies!
Atgriežoties numuriņā, saprotam, ka spēcīgā smarža nav mazinājusies necik. It kā jau muļķīgi prasīt istabas maiņu, ja miegam atlikušas vien stundas četras, tomēr mēs to darām. Reģistratūras darbinieks ir pretimnākošs un bez liekām diskusijām iedod mums atslēgas no istabas stāvu zemāk. Ar vieglām bažām veram durvis. Lai arī jocīgais aromāts jūtams arī šeit, koncentrācija ir krietni zemāka, būs labi. Liekamies uz auss, lai jau četros celtos augšā. Puspiecos mūs gaidīs taksis, lai vestu uz lidostu. Drīz būsim atpakaļ ziemā.
