Atgriežoties mājās, apvienojam mūsu iegādātos gardumus no veikala un krājumus no Maro ledusskapja, atkorķējam vīna darītavā iegādāto baltvīnu un vakara sarunas var sākties. Maro ir iedzimta kipriete, viņas mamma joprojām dzīvo netālu un daudz kas uz galda esošs – olīvas, mandarīni, guavas – nāk no viņas dārza. Maro abas meitas šobrīd studē ārvalstīs, bet vīrs pēc slimības atlabst pie savas ģimenes Grieķijā. Tā nu Maro “izklaidējas”, paralēli saviem tiešajiem darbiem arhitektūras jomā, uzņemot ciemiņus caur Airbnb sistēmu. Visbiežāk nākoties dot pajumti ES darbiniekiem, kas brauc uz Kipru risināt bēgļu jautājumus – viņi padzīvojot šeit kādu nedēļu, tad atrodot pastāvīgu īres vietu. Tās gan šeit nav lētas. Divistabu dzīvoklis Nikozijā maksā ap 600 eiro mēnesī. Vienīgais, kas šeit ir lēts, salīdzinoši ar pārējo Kipru, ir pārtika. Veikalā cenas bija aptuveni trīs reizes zemākas nekā līdzīgā bodē pie Polis pilsētas. Tomēr arī šīs cenas ir daudz augstākas nekā turku zonā. Maro stāsta, ka pirms kovid ierobežojumiem viņi bieži braukuši iepirkties uz pilsētas ziemeļu daļu – augļi tur maksājuši pat desmit reizes mazāk, būtiski lētāka bijusi arī degviela.
Maro uzskata, ka tieši Kipras ziemeļu daļa ir ne tikai daudz lētāka, bet ir arī salas skaistākā daļa. Viņas pašas senču ciemats atrodas tajā pusē un viņas ar mammu bieži mēdz doties uz 45 gadus atmatā atstātām teritorijām, lai vāktu dabas veltes. Maro rāda video, kur mamma ievāc un apstrādā savvaļas artišokus, sparģeļus un citus augus, tostarp arī skābenes, kas lieliski iederoties kārtainās mīklas pīrāgos kopā ar fetas sieru. Arī sēnes šeit augot brašas, populārākās ir līdzīgas austersēnēm. Dabas velšu vākšana un sagatavošana uzturam ir Maro vājība, tāpēc lielāko vakara daļu pavadām rādot viena otrai bildes un video. Pēc maniem baraviku, apšubeku, lāceņu, melleņu, brūkleņu un dzērveņu stāstiem, Maro prasa, cik maksā lidojums uz Latviju un kurā mēnesī labāk braukt ciemos. Vienojamies par septembri. “I mean it”, saka Maro. ‘I also mean it”, es nejokojos. Ārvalstīs iepazīto ļautiņu atvilināšana uz Latviju ir mans lielākais prieks un vājība.
Pie brokastīm turpinām vakardienas sarunas, ik pa laikam pieskatoties arī politikai, kovidam, ekonomikai un vēsturei. Piemēram, uzzinām, kāpēc Kipras galvaspilsētai ir divi nosaukumi. Vietējie lieto un uz visām ceļazīmēm raksta Lefkozija. Nikoziju ieviesuši francūži, bet pārējie ārzemnieki laika gaitā šo nosaukumu pārņēmuši. Maro nav īpaši reliģioza, bet baznīcā, kuras reliģijas novirzienu viņa pārstāv, šodien pēcpusdienā viesojas pāvests Francisks. Būtu mēs reāli viņa fani, varētu izmantot izdevību satikt klātienē. Nu labi, redzēt klātienē. Lai arī viņš mums simpatizē, tomēr šodienai ir citi plāni.
Pirms prombraukšanas vēl izstaigājam Maro dārzu. Viņa īpaši lepojas ar no Šrilankas atvestu karija kociņu, kas labi iejuties dārzā. Citronkokam viņa paiet garām kā nekam īpašam, sakot, ka, ai, tie jau ir visiem. Mums jāsmejas. Vēl te aug brašs lauru koks, nošķinu trīs lapas Kipras atmiņu zupai, kā arī dažādi kaktusi un dekoratīvie krūmi. Uz eikaliptu Maro ir drusku pikta, zem tā nekas lāgā neaugot.
Pateikušiem Maro par brīnišķīgo Airbnb pieredzi un izsakot cerību drīz redzēties atkal, dodamies ceļā. Ārā no pilsētas tiekam bez īpašām problēmām, tad gabaliņu braucam pa diezgan lēzeniem ceļiem, līdz tas atkal sāk vest kalnos – braucam apciemot Machairas klosteri. Pa ceļam apskatām vēl vienu nelielu un skaistu kalnu baznīciņu un tad jau klāt ir meklētais klosteris. Apstājamies pa ceļam, lai nobildētu klosteri no augšas, kad piebrauc arī vīrs, kurš uzminies lielajā kalnā ar velo. “Motors ir noguris”, viņš nosaka, norādot uz sirdi un apsēžas atpūsties. Atpūties vīrs bildē savu velo uz kalnu fona un prasu, vai nevajadzētu nobildēt arī viņu. Nē, būšot jau labi, toties viņš ir gatavs nobildēt mūs. Iesākumā atsakos, bet pēc piebildes, ka viņš esot fotogrāfs, nospriežu, ka tad jau nevar laist izdevību garām.
Klosterī man par lielām bēdām jau pie pašiem ieejas vārtiem ir zīme par aizliegumu fotografēt. Tomēr nolemju, ka uz āru tas īsti neattiecas, bet pašā baznīcā, kas pilna svētbilžu un spožuma, klausām un nebildējam. Kad esam kādu brīdi raudzījušies apkārt, jūtam, ka baznīcā sākas rosība. Redzu, ka man tuvojas vīrs melnā un esmu jau gatava paziņojumam par izraidīšanu, bet viņš tikai paskaidro, ka tūlīt sāksies ceremonija – mēs varam droši skatīties, ja vēlamies, tikai jāuzkavējas baznīcas aizmugures zonā. O, jauki. tad nu brīdi paklausāmies, kā veči sadziedas un skandē lūgšanas, tad dodamies tālāk.
Esam atzīmējusi kartē trīs nelielus kalnu ciematus, kurus vēlamies apmeklēt. Navigācija mūs ved pa vienu ceļu, bet dzīve pamanām norādi, kas ved pa īsāku ceļu. Mirklis šaubu, bet nolemjam izmēģināt laimi. Ceļš izrādās diezgan labs, tikai reti lietots – uz tā sakrituši vairāk akmeņu nekā parasti un lielākoties starp mums un krauju nav ierastās norobežojošās barjeras. Gar ceļa malām dzeltē pamesti vīnogu laiki, gribētos šeit iegadīties rudenī.
Divos mazajos ciematos viss ir slēgts, līdz saprotam, ka pie kafijas tiksim vien sudraba un mežģīņu pilsētā Lefkarā, ko iecienījuši tūristi. Nonākot pilsētā saprotam, ka vēl atcerēsimies šo vietu dēļ ārkārtīgi šaurajām ieliņām. Knapi varam izlocīties ar savu mazauto, nezinu, ko šeit dara lielākas automašīnas. Meklējot vietu, kur apstāties, attopamies centrālajā laukumā pie baznīcas, kur jau priekšā spēkratu virkne. Pievienojam savējo un ejam apskatīt pilsētu. Sākam ar baznīcas apskati, tad klīstam pa omulīgām un zaļu augu pilnām ieliņām, tad pa ielām, pilnām pamestu un bojā ejošu māju. Centrā paņemam kafiju līdzņemšanai un dodamies uz baznīcas skvēru notiesāt pusdienu maizītes.
Ieturējušies, uzsākam ceļu naktsmītnes virzienā. Šovakar esam rezervējuši kādu pavisam īpatnēju vietu – kolīdz ieraudzīju to Airbnb, sapratu, ka gribu tur nonākt. Tā kā cena par nakti bija norādīta nepieklājīgi liela, sazinājos ar vietu pa tiešo un sarunāju mazliet labāku darījumu. Mirkli pirms tumsas atrodam Euphoria – apkārtne ir diezgan briesmīga, bet arī tas apliecina, ka interesantu objektu var radīt teju jebkur. Mūs sagaida vietas saimnieks rumānis Markus, kurš pamatā saviem spēkiem uzbūvējis tādu kā pasaku ciematiņu. Šobrīd tiek izīrētas trīs mājiņas, mēs esam tikuši pie Zemes mājas. Var noprast, ka labākos laikos šeit notiek pasākumi un dzīve rit spraigāk, tagad pārējā teritorijas daļa “ieziemota” un gaida labākus laikus.
Vienu no kaimiņu mājām rezervējušas meitenes no Igaunijas, priecājamies satikt kaimiņus. Mani ļoti interesē jocīgas palikšanas vietas, tāpēc ar interesi izpētu katru mājas detaļu. Tomēr, starp mums (meitenēm, latviešiem utml.) runājot jāatzīst, ka vieta nav īsti piemērota gada aukstajai sezonai. Mājiņā ir gaisa kondicionieris, kuru var izmantot kā sildītāju, tomēr koka durvju šķirbas ir tika lielas, ka sildītājam ne pārāk labi veicas ar savas funkcijas izpildi.
Šeit nav pieejams ēdiens, tāpēc aizbraucam ieturēties uz netālu ciematu, ko iesaka vietas saimnieks. Pie blakus galdiņa autentiski Kipras veči pie espresso un ūdens čarkas spriež par dzīvi un pīpo, ka traks. Mums iekrīt acīs viens no viņiem, kurš jau otro reizi pēc kārtas paiet garām krodziņam ar prāvu tomātu maisiņu rokās, izskatās, ka viņš tos nes večiem. Nojokoju Eduardam, ka mums ar tāds nekaitētu, tomāti izskatās pavisam labi. Nepaiet ne desmit minūtes, kad vīrs iet garām trešo reizi, piemiedz man ar aci un atstāj uz galdiņa šādu maisu ar tomātiem. Nu, vai nav viens brīnums. Nosmejamies un pateicamies.
Ar vakariņām, kā jau ierasts, galā netiekam, tāpēc palūdzam neapēsto līdzņemšanai. Es jau zinu, kur aizies daļa no pārtikas. Naktsmāju teritorijā no mums neatkāpās kaķu bars, mana sirds to nevar izturēt. Iesākumā paņemam iekšā mājiņā divus mazus kaķēnus, lai viņi mierīgi paēd, pēc tam saberu trauciņā saplūkātu maizi un gaļas gabaliņus, un izlieku pārējai bandai. Pēc neilga brīža trauks ir tukšs un mūsu durvis sargā sfinksu armija. Aizbāžam lielākās durvju šķirbas ar tualetes papīru un rāpjamies uz otro stāvu gulēt, cerot kā nebūt satilpt vienvietīgā gultā.
p.s. Bides jāskatās divos cēlienos – pirmais ir no telefona, otrais – no fotoaparāta.
