Lielākoties mūsu maizes ekspedīcijas ved pie tuvākiem vai tālākiem Auļukalna muižas kaimiņiem, bet šodien vīkšamies attālākam ceļam. Mūsu galamērķis ir Madonas puse, kur netālu no Kusas dzīvo Aira Pūce – Freija. Aira neskopojās ar padomu Initas un jaunās krāsns saprašanās posmā, viņas ieteikumi palīdzējuši arī Daudziešu Agnesei, pie kuras nesen ciemojāmies. Īsāk sakot, Aira ir viena no Maizes Cepējām ar lielo C.
Indrānu pagalmā mūs sagaida suns Ripo, saimniece Aira, viņas vīrs un atvases. Tiekam aicinātas virtuvē, kur siltā omulībā jau gaida ar mīklu pierūgusi abra. Mums ir ļauts mazliet paķekselēt mīklu – tā ir viegla un garda. Krāsns ir izkurējusies un ir laiks cept maizi. Aira parauš nost plīts riņķus un sarauš ogles no maizes krāsns plītī iekšā. Meita Madara tiek aizsūtīta pēc kļavu lapām, tās sagulst uz lizes, pēc tam tiek nedaudz pakaisīti milti un ar ierastām rokas kustībām izveidots apaļš kukulis un šauts krāsnī iekšā. Minūtēs desmit lielā abra ir tukša un visi maizes kukuļi kā mazi, apaļi rukši sagūluši cits pie cita sāniem un gatavi ļauties krāsns karstumam.
Aira maizi cep no 16 gadu vecuma. Arī mamma cepusi maizi, tad nu Aira pārņēmusi šo darbu. Maize cepta gan pašiem, gan kādu laiku tirgošanai. Tad maizes cepšanā bijusi pauze, bet Aira zinājusi, ka kādu dienu atkal to darīs. Jau vēlāk, pēc gadiem divdesmit, dzīvē bijis laiks, kad Airas ģimenē galvenais ienākumu avots bijusi maizes cepšana. Tad gan “devusi dūmā” – dienā izcepti pat 70 – 80 kukuļi. “Vienu dienu cepu, otru stāvēju tirgū, trešo gulēju”, Aira stāsta.
Aira atceras reizi, kad pagalmā piestājuši ļaudis ceļu prasīt un tad teikuši – jūs laikam maizi cepat, viss pagalms smaržo. Arī kaimiņam bijis līdzīgs novērojums – viņš zvanījis un teicis, ka pēc 15 minūtēm būs klāt pēc maizes, jo pa skursteni kāpjot ārā smarža, kas liecina, ka kukuļi tūlīt būs gatavi. Tad arī Aira izgājusi pagalmā ieelpot gaisu. Un sapratusi – tiešām smaržo, tiešām smaržo! Un sapratusi arī to, ka līdz šim dzīvojusi un strādājusi tādā tempā un apjomā, ka pati nav jutusi, kā maize smaržo. Tagad maize tiek cepta un dzīve dzīvota citādāk – tik traki neskrienot, pa laikam sevi nobremzējot un dziļi ievelkot elpu.
Tagad Aira cep maizi teju simtgadīgā krāsnī, mīļi to dēvējot par savu sirmo vecenīti. Tamdēļ krāsns pagales jāsagulda īpaši saudzīgi – nekur nepiesitot un ogles ārā jārauš ar vieglumu. Šī krāsns gan ir pagaidu pietura. Cita, mazāka būve jau ir teju gatava. Tā ir āra maizes krāsns – uz pamatīgu baļķu pamata izveidots māla ceplis. Tā tapšanā piedalījušās septiņas sievietes. Aira atceras krāsns tapšanu: “Visas kā viena prasa, kas un kā mums jādara? Bet es stāvu un īsti nezinu, man ir tikai sirdī un pirkstu galos sajūta, kā tas jādara.” Sievas mīcījušas mālus un lipinājušas krāsni kopā. Nav tā, ka gluži uz dullo taisīts, ar padomu neskopojās kāds meistars, kas māla drēbi zina. Vaicāta par krāsns mērķi, Aira smejas un saka, ka šī krāsns ir vairāk tāds “plezīra gājiens” – tā kā viņa rīko maizes cepšanas meistarklases (kad ierobežojumi beigsies, ja ir interese, droši piesakies 25342518), tad ārā varētu būt ērtāka ļaužu uzņemšana.
Kamēr maize cepas, taujājam arī par mīklas gatavošanu un proporcijām. Par tām Aira atmet ar roku – nekad neko neesot ne svērusi, ne mērījusi. Cepšanas procesu Aira raksturo sekojoši – ieber abrā, kura no iepriekšējās cepšanas reizes dzīvojas ieraugs, pāris kilogramus kviešu miltu, tad uzlej tiem teju verdošu ūdeni un riktīgi samaisa. Visa masa mierīgi rūgst dienu vai divas, tad to sāk kustināt – dienā trīs reizes pieberot klāt pa kādam kilogramam, diviem miltu. Kopumā uz aptuveni 8 litriem ūdens aiziet kādi 7 kilogrami miltu. Trešajā dienā pieber sāli (tas nedraudzējas ar raugu), cukuru, ar rokām kārtīgi nomīca un sāk kurināt krāsni. Šai krāsnij aiziet aptuveni 8 pagales un kurināšana ilgst stundas divas. Tad taisa kukuļus un šauj iekšā.
Citreiz tiek cepta “slinkā maize”, kuru varam nogaršot arī šodien. Uzbriedina raugu, pievieno pāris glāzes ūdeni, pieber kādus divus kilogramus miltu, kilogramu vārītu putraimu (mieži, griķi utt.) un atstāj uz kādu stundu uzrūgt. Tad uztaisa kukuļus vai iepilda masu veidnēs, ļauj mīklai vēl kādu stundu uzrūgt un tad liek cepties. Ātri un gardi!
Kamēr tērzējam, kukuļi ir izcepušies. Tie rindās tiek savietoti uz plīts virsmas un ar eļļas palīdzību iegūst spīdumu, tad tiek sasegti atpūsties. Aira atgādina teicienu: “Kuru dienu siltu maizi ēd, tā neiet vecumā”.
Tikmēr mums ir laiks nomērīt un sabildēt maizes priekšmetus – vairākas abras, lizi, abrkasi. Daži priekšmeti nākuši no dzimtas – viena no abrām un lize nāk no mammas mājas, abrkasi, ko šai pusē sauc par skrabiņu, gatavojis vectētiņš, – citi atceļojuši no kaimiņu mājām. Vairākas abras Aira taisījusi pati. Vaicāta, kā viņa to māk, Aira parausta plecus: “Laikam iepriekšējā dzīvē biju amatnieks, es vienkārši lietas daru”. Pirmo paštaisīto abru Aira uzdāvinājusi meitai Madarai. Cita, mazāka kalpo baltmaizei vai pīrāgiem. Bet vēl kāda, kurai dots pat vārds SOL-VITA /Saules-Dzīve, tapusi kā dāvana.
Aira atceras, ka vienā tālākas kaimiņienes dotā jaunā abrā nekas nav sanācis kā nākas, nav varēts tajā dzīvību dabūt, nekas nerūdzis kā vajag. Vecajā mammas abrā, kas desmit gadus stāvējusi bez pielietojuma un kurā jau sākusi ābolu čagas likt sulu spiešanas procesā, viss sanācis no pirmās reizes, bet jaunajā – ne un ne. Tad Aira saskaitusies un kādā reizē paņēmusi no savas abras visu mīklu un izziedusi pa jauno abru, burtiski iesitusi to iekšā – tad tā lieta uzreiz aizgājusi. Tagad šāds process tiek smalki dēvēts par abriņas iesvētībām.
Inita un Aira arī dalās gudrībās, kas jādara, ja abrai gadījusies kāda ķeza, nu, piemēram, iemeties pelējums. Viena metode esot piepildīt abru ar pienu un sagaidīt, lai tas uzgrūst, vēl cita – kārtīgi izrīvēt ar uz pusēm sagrieztu sīpolu.
Kad runājamais izrunāts, tiekam pie svaigi ceptajiem kukuļiem un kopā aizbraucam arī aplūkot jauno mājvietu. Aira izmanto iespēju un papliķē topošās āra maizes krāsns mālus. Viņa saka, ka šeit viņa gūst sparu un enerģiju, lai varētu citus darbus veikt – ikdienā Aira strādā Samariešu apvienībā un palīdz cilvēkiem, kuri paši netiek galā ar sadzīvi. Par Airu gan ir iespaids, ka viņa tiks galā ar jebko. Pa ceļam uz šejieni viņas mašīnai tapusi tukša riepa. Ielecam mūsu mašīnā, aizlaižam līdz vecāku mājas šķūnītim. Tur Aira izķesē no pažobeles kādu riteni, paņem klēpī un brauc to nomainīt. Nav ne mazāko šaubu, ka tas izdosies. Mēs pateicamies par maizes un dzīves stāstiem un dodamies ceļā.
Maizes ekspedīcijas notiek ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu.
2021. gada 11. septembris
Foto: Zane Eniņa un no Airas Pūces – Freijas personīgā arhīva
