Mēs izkāpjam no mašīnas un dodamies iepazīties ar māju saimniekiem. Iesākumā izstāstām, kas mēs esam, kāpēc esam atbraukušas un ko gribam izprasīt. Inita un Zane, apkopojam stāstus par maizes cepšanu ar malku kurināmā krāsnī, bildējam un nomērām pašas krāsnis un maizes priekšmetus. Pamatā mūsu ceļi ved netālu no Auļukalna muižas, kur saimnieko Inita, bet dažas reizes paskrienam arī tālāk Vidzemē.
Aptuveni ar pusi no maizes ekspedīcijā iepazītajiem cilvēkiem redzamies pirmo reizi, pārējie, vismaz Initai, jau ir pazīstami. Pēc iepazīšanās ar saimniekiem, velkam ārā mērlenti un ķeramies pie maizes krāsns nomērīšanas – Inita stiepjas un liecas, līdz ir izzinājusi krāsns un maizes priekšmetu iekšējās un ārējās dimensijas, es piefiksēju nosauktos lielumus.
Dažās no mājām varam būt liecinieces pašam maizes cepšanas procesam, bet vēl citās klausīties atmiņās par laiku, kad maize cepta. Bieži vien sarunas aizklīst prom no maizes uz citām dzīves sfērām – kara laiku, tāliem senčiem, mājlopiem, iepazīšanas stāstiem – un katrs no sarunas atzarojumiem būtu tālāk kuģojuma vārdu un atmiņu upe. Dažās no tām kādu gabaliņu arī pabrienam, bet tad griežam atpakaļ uz maizes sarunu straumi, lai nenovirzītos no mērķa.
Kā jau tas ekspedīcijās ierasts, skaistums ir ne tikai notikuma epicentrā – saunās ar ļaudīm un vietas apciemojumā. Milzum daudz brīnumu notiek arī pa ceļam. Piemēram, netālu kaimiņos atrodam nelielu upīti, kuras krastos aug oranži apšu kundziņi. Mēs brīnāmies par upi, bet par mums pabrīnīties atskrien pusaugu kaķēns, kas neapkāpjas visu sēņošanas laiku. Tai vakarā mūsu pēdējā viesošanās ir Jaundrustu muižā un saruna ar muižas saimnieku, tāpēc diena iegūst devīzi: “No apšu kunga līdz muižkungam”.
Kādā mājā ierodamies ar mērķi nomērīt krāsni, bet drīz vien mums tiek demonstrēti smalku smalkie izšuvumi, gleznas, seni trauki un mazmazītiņa pierakstu klade, kur kādreiz šīs mājas iemītniece rakstījusi pašas sacerētas dzejas rindas. Un senas fotogrāfijas, aiz kurām slēpjas stāsti, un tādas, par kurām zināšanas palikušas citā laikā.
Pēdējais punkts ekspedīcijai tiek pielikts ap valsts svētkiem. Iecerētais publiskais pasākums, kurā mēs sasauktu kopā gan visus apciemotos ļaudis, gan citus interesentus, kovid ierobežojumu dēļ notikt nevar, tāpēc Inita sarunājusi punkta pielikšanu citā veidā – ar fotogrāfiju un maizes priekšmetu starpniecību sniegt ieskatu par ekspedīcijās redzēto nelielas izstādes veidā. Lai ikviens un jebkurā laikā varētu to apskatīt, Drustu tautas nams ir atvēlējis savus skatlogus. Pati izstāde ir logos, bet skatītājs to var aplūkot no ārpuses.
Lai viss taptu noformēts ar gaumi un glanci, esam aicinājušas talkā mūsu kaimiņieni Meža Evu, kas saimnieko Briņģu muižā. Mūsu mašīna ir piekrauta ar malku, lizēm, abrām, fotogrāfijām un citiem labumiem, Eva piebrauc ar līdzīgu kravu un izlīgo no auto ar labības klēpi. Tā nu dienas garumā Evas vadībā līmējam, griežam, stutējam visu iecerēto, līdz rezultāts vismaz pašiem šķiet tīri glīts esam. Kad darbi pabeigti, vienojamies, ka izstāde ir svinīgi jāatklāj.
Eva uzkāpj uz skatuves un saka atklāšanas runu, tad aicina teikt kādu vārdu mūs ar Initu. Inita ir no bibliotēkas apmaiņas plauktiņa paņēmusi dažas grāmatas, tad nu nolasām pa citātam no tām. Ausma filmē. Īsāk sakot, ir Varena Atklāšana. Logiztāde apskatāma vēl līdz Ziemassvētkiem – ja ceļi ved uz vai caur Drustiem, vari piestāt un aplūkot to. Ja līdz Drustiem neiznāk tikt, šeit būs video, kurā var nedaudz ielūkoties maizes krāsnīs, kā arī noklausīties sarunas fragmentu ar manu tēti, lai būtu priekšstats par to, kā šādas ekspedīcijas norit un ko mēs tajās vaicājam.
Vēlreiz sirsnīgs paldies visiem, kas ļāva paciemoties savās mājās un atmiņās! Paldies Initai un viņas ģimenei par visu šo piedzīvojumu! Un Kultūrkapitāla fondam par atbalstu – paldies!
