Iepazīšanās ar Jaundrustu muižu man notika augusta vidū, kad ciemojāmies pasākumā “Drustu dārgumi”. Tur zinošu speciālistu vadībā varēja izsekot rasola tapšanai pēc senām receptēm (ar visiem nēģiem!), koka durvju labošanai, doties pastaigā pa ganu taku, smelties attiecību gudrības, klausīties pasakas un koncertu. Un, pats galvenais, satikt vietējos cilvēkus, iepazīties, aprunāties. Sev par lielu prieku konstatēju, ka dažos gadījumos jau spēju izsekot sarunām par vietējo ģeogrāfiju – nu, tur, ceļā gar Skripstiem, blakus “Savvaļai” vai pie Mīlakšu pagrieziena.
Pirms sarunas ar Jaundrustu muižas laudīm, ar saimnieces Lāsmas atļauju ieejam blakus mājā, kas kādreiz bijusi muižas kalpu māja, nomērīt un nobildēt turienes maizes krāsni. Esam procesa vidū, kad apsveicināties piebrauc Vidzemes keramiķis un daudzu citu seno amatu guru Einārs Dumpis. Vienmēr prieks satikt humora un zināšanu pilno vīru, bet šodien mums paveicas vēl kādā lietā – šajā mājā ir sena māla (un ne tikai) podu kolekcija, kuru Einārs lasa kā grāmatu. “Šis ir zaptes trauks, tā ir vāze, paskaties kāds skaistulis, veidots no kārtīga māla, šis bijis piecepies pie blakus poda, šis ir kārtīgs muzeja kandidāts”, Einārs cilā podus un komentē.
Uz atvadām meistars tiek pie Initas ceptās ķiplokmaizes, bet mēs sasveicināmies ar Mārtiņu, Jaundrustu muižas saimnieku, un dodamies muižā iekšā, kur priekšā šiverē Mārtiņa sieva Signe ar trīs meitām, kas tiek postas skolas gaitām.
Mārtiņš ar ģimeni šeit dzīvo apaļus trīs gadus – abi ar sievu vienmēr zinājuši, ka grib, lai viņu bērni var skriet ar basām kājām pa zāli, nevis staigāt pa asfaltu un dzīvot šūniņā. Jautāts par plusiem un mīnusiem, dzīvojot šādā vietā, Mārtiņš saka, ka īsti neredz ne vienus, ne otrus – viss esot viens. Abi apzinās, kāpēc izdarījuši šādu izvēli un ir pateicīgi būt plašumā. Mārtina, viņa māsas Lības un citu domubiedru sirdsdarbs ir spēka rituālu (krustabas, precības u.c.) vadīšana. Mārtiņš uzsver, ka galvenais šajos rituālos ir nevis atrādīt, kā tie notikuši senatnē, bet gan radīt iespēju tos katram piedzīvot pašam.
Jaundrustu muižu Mārtiņš mantojis no saviem vecākiem, kas muižā saimniekot sākuši 1991. gadā. Šajā gadā pasaulē nācis arī viņš pats, ģimenē auguši četri bērni. Lai pabarotu kuplo saimi, mamma pati cepusi maizi. “Mana maize, ko es ēdu bērnībā, nāca tikai un vienīgi no šīs mājas krāsns. Citu maizi es nepazinu mazs būdams,” stāsta Mārtiņš.
Krāsns kurināta un maizīte cepta nedēļas nogalēs, svētdienās galdā vienmēr bijusi svaigi cepta maize. Visbiežāk cepšana notikusi sestdienas vakarā pēc kūts darbiem (saimniecībā bija trīs govis, cūkas, vistas u.c.), kad bērni nolikti gulēt, tad nu svētdienas rītā maize bijusi jau atdzisusi un ēdama. Bet bijušas arī reizes, kad cepšana notikusi sestdienas rītā – tad arī bērni varējuši piedalīties.
Mamma maizi cepusi ar ieraugu, kas burkā stāvējis ledusskapī – to nedrīkstējis aiztikt. Mīklai likti klāt milti, piens, cukurs, sāls. Mārtiņš kā bērns atceras lielo sāls podu un to, ka abrā iebērta vesela pussauja un viņš brīnījies, “Ak, Dievs, tik daudz sāls!”. Tagad sāls pods tiek lietots joprojām un šķiet pavisam mazs un smieklīgs. Milti glabājušies mājas bēniņos lielā koka lādē. Pirmajos gados tie bērti pa tiešo lādē. “Bija baigi forši aiziet pie tās lādes un pavērt viņu vaļā, jo cērtot vāku ciet – būkšķis bija skaļš, bet tas mākonis, kas pacēlās, bija to vērts!” atceras Mārtiņš. Pēcāk milti likti lādē ar visiem maisiem, kādreiz tikusi klāt arī kāda pelīte, bet tas piederoties pie lietas – ir jādalās.
Milti nākuši no Mārtiņa tēva tēva laukiem, kas atradušies blakus Ludzas ezeram netālu no Lucmuižas. Mārtiņa tēvs vēlējies parādīt dēlam, kā top maize, tāpēc vasarā nedēļu dzīvojuši Latgales mājās. Tur ar izkaptīm pļāvuši kviešus, ar zirgu veduši labību ar visām vārpām uz netālajām Felicianovas ūdensdzirnavām. Tur labība izkulta, izvētīta un graudi cēlušies spainīšos pa lentu uz augšu. Arī miltu malšanas process Mārtiņam licis brīnīties – aizbraukuši uz dzirnavām ar milzu vezumu, bet mājās braukuši vien ar sešiem miltu maisiem. Tomēr ar šo miltu malumu pieticis pat divus gadus.
Pats maizes cepšanas process noticis ļoti ātri. Uz plīts saliktas kļavu lapas, uz tām sataisīti kukuļi, uz kuriem uzlikts Māras krusts vai Dieva zīme. Tad kukuļiem ļauts mazliet uzrūgt un tie grūsti krāsnī iekšā. Mamma cepusi kviešu maizi un karašiņas divos cepienos, vienā reizē krāsnī šaujot pa 10 – 12 kukuļiem. Kad kukuļi brūni nākuši laukā no krāsns, tie mazgāti ar pienu, sasegti un likti atpūsties. Kad maize atdzisusi, tā glabāta ietīta garajos linu dvieļos. Maizi ēduši paši un bartera veidā dalījušies ar citiem. Ja maizīte nokritusi zemē, tā bijusi jāpaceļ un jānobučo trīs reizes. To Mārtiņa ģimenē dara joprojām. Tāpat kā nekad neliek maizi augšpēdus, bet kā kukulim nākas, tā cepējam labu vēlot.
Maizes ekspedīcijas notiek ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu.
2021. gada 31. augusts
