Valmieras puses Kaugaru pagasts izskatās pēc Zemgales filiāles Vidzemē – plaši, svaigi uzarti zemes lauki paveras skatam no baltā ceļa malas līdz pat horizontam. Waze aplikācija mūs ved gar lauku laukiem, līdz ceļš iegriežas mežā un pēc īsa brīža ieved Daudziešu māju pagalmā. Šeit, savukārt, izskatās kā starp etnogrāfisko muzeju un paradīzi. Vecajai guļbaļķu mājai piekļaujas moderna terase ar caurspīdīgu jumtu, no zemes lien ārā puķēm apvīts pagraba jumtiņš, stabili slejas laukakmens saimniecības ēka un dīķa malā gozējas šīs vietas sirds – pirts. Saimniecību jau ceturto gadu kopj un apdzīvo Agnese, Kārlis un viņu četras atvases. Visiem pa vidu ļembastu taisa sune Ele.
Sasveicinājušies ar saimniekiem, dodamies apsveicināties ar māju. Dzīvojamā istabā ir vecām mājām neraksturīgi daudz gaismas – par to gādā jumta logi. “Šis nav stāsts par to, ka atnācām dzīvot uz graustu, kur iesākumā peles jāizdzenā”, paskaidro Agnese. Šeit iepriekšējie saimnieki jau bija parūpējušies par ēkas modernizāciju un ērtībām – mājā jau bijis ūdens, kanalizācija, elektrība. Vienīgā lielā rūpe bijusi par siltumu, jo, mājā atradušās vairākas ar malku kurināmas ietaises, bet arī ar tām bijis grūti piesildīt lielo māju. Jaunie saimnieki veikuši revīziju – dažas no krāsnīm nojauktas, pavards saglabāts un saremontēts, atdzimšanu piedzīvojusi arī podiņkrāsns. Iepriekš, kad kurinājuši, caur podiņiem varējis liesmas redzēt. Tad nu meistars krāsni izjaucis, visu pārmūrējis no jauna un pēc Agneses lūguma ierīkojis podiņkrāsnī arī muti maizes cepšanai. Protams, maizes cepšana ir iemesls, kāpēc esam atbraukuši ciemos, tāpēc drīz vien saimnieki ir gatavi stāstīt un rādīt, kā top maize Daudziešos.
Agnese cep saldskābmaizi no rudzu bīdeļmiltiem, bišķiņ piešaujot rudzu rupjos miltus. Iesākumā vakarā mazā katliņā tiek sagatavots plaucējums – gandrīz verdošs ūdens ar ķimenēm, kas tiek uzliets abrā uz abrkasīša, tad piebērti milti un viss samaisīts. Nākamajā dienā abras saturs tiek barots ar miltiem. Trešajā dienā no rīta Agnese veic mīcīšanu, pievienojot sāli, cukuru, sēklas, riekstus – ko nu kurā reizē kārojas, kā arī miltus. Samīcītā mīkla rūgst divas stundas, tad tiek taisīti divi kukuļi un šauti sakurinātā krāsnī iekšā. Krāsns kurināšana un kukuļu likšana krāsnī ir Kārļa ziņā. Arī mīklas mīcīšana, kad Agnese bija gaidībās. Viņa stāsta, ka latviešiem ir teiciens par to, ka grūtniecēm nerūgst maize un atzīst, ka nonākusi pie secinājuma, ka teiciena jēga ir vienkārši pasaudzēt sievieti, kura gaida bērniņu. Bet kopumā maizes cepšana esot visas ģimenes kopdarbs, iesaistās visi, kauč netīšām iekāpjot mīklā. Šodien Agnesei jau ir cepšanai gatava mīkla un, pakaisījusi miltus uz kļavu lapām, viņa izveido uz lizes iesākumā vienu kukulīti, tad otru, kurus Kārlis aši iešauj krāsnī.
Maizes cepšanas interese Agnesei nāk no vecmāmiņas, kura rupjmaizi cepusi elektriskajā cepeškrāsnī. Savukārt, viņas māsa esot cepusi tik gardu saldskābmaizi, ka Agneses vecmamma atteikusies tādu cept – esot risks pārēsties. Dzīvojot dzīvoklī arī Agnese cepusi maizi elektriskajā cepeškrāsnī, bet, lai pārietu uz cepšanu ar malku kurināmā krāsnī, braukusi uz meistarklasi pie Airas Pūces, kas maizi cep Kusas pusē. Pēc Airas ieteikuma Agnese tagad maizīti raudzē trīs dienas. Līdztekus maizes cepšanas gudrībām no Airas atceļojusi arī neliela abriņa, kurā top mīkla.
Izcepto maizi Agnese glabā ietītu dvielī un ieliktu maizes kastē. Lai gan diža glabāšana neiznākot. Daudzās mutes vienu kukuli pieveic teju uzreiz, bet otrs bieži vien aizceļo uz netālajām Druļu mājām, kur dzīvo Agneses mamma. Nedēļas nogalē gan mamma, gan citi tuvinieki sabrauc uz Daudziešiem – te notiekot lielā pirts diena ar saviem rituāliem un tradīcijām.
Maizes ekspedīcijas notiek ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu.
2021. gada 10. septembris
Alise
Skaists stāsts. 🙂