Gruzija: Ušguli ciems

Ceļā, Ceļojumi

Tā kā rīt prognozes sola lietu, nolemjam šodien pat doties uz Ušguli ciemu – plūdu nonesto tiltu valdība esot salabojusi pāris dienās. Drīz būšot vēlēšanas un izpelnīties svanu nelabvēlību nozīmējot risku netapt pārvēlētiem.  

Sasēžamies divos džipveidīgos busiņos, ko sarūpē viesnīcas ļaudis, un dodamies ceļā. Iesākumā ceļš ir diezgan labs – to veido betona plāksnes, bet kādā brīdī tās beidzas un ceļa segums kļūst akmeņains un dubļains. Viena daļa uzmanības jāvelta, lai apbrauktu daudzveidīgos šķēršļus uz ceļa – govis, suņus, cūkas, metāla stieņus, akmeņus, barjeras, bet otra – jāizvairās no klints krītošiem akmeņiem. Šķērsojam arī atjaunoto tiltu, apkārt skats joprojām ir diezgan baiss – tiek novākti apgāzušies elektrības stabi, kā arī vairākās vietās upe ir zem ceļa izskalojusi tukšumu, braukt drīkst tikai pa vienu joslu, kas tuvāk klintīm.  

Pēc aptuveni divu stundu līgošanās un šūpošanās, esam klāt Ušguli. Tā kā vakardienas filma Dede uzņemta šai ciemā, tad skatāmies uz to citām acīm. Ciemata centrā paceļas Svētās Tamāras tornis, pie tā ļaudis nākuši apspriesties un pieņemt svarīgus lēmums. Kādreiz katrai dzimtai bijis savs tornis – tā galvenā funkcija bijusi aizsardzība. Tagad torņi lēnām brūk kopā, bet dažos var iekļūt un paraudzīties uz apkaimi no augšas. Kad esam safotografējuši torņus no visām pusēm, braucam cauri ciematam tālāk – uz Chara ledāju.

Šeit ceļš kļūst pavisam “jautrs”. Vienā pagriezienā visi izkāpjam, bet mūsu šoferīši pārvieto akmeņus, lai nostabilizētu ceļu, tad lēnītēm pārbrauc aizdomīgajai vietai pāri. Citā līkumā jāpiestāj, lai aizdzītu no ceļa līkuma govis, kas sastājušās upē. Tad mašīnas, lukturus nemirkšķinot, izbrauc cauri upei. Lēnām turpinām braucienu pa ieleju, abās ceļa pusēs apbrīnojot pļavas augu daudzveidību – te aug usnes, asinszāles, ugunspuķes, mārsils, raspodiņi, arnikas un vēl virkne citu, neredzētu augu.

Tikuši līdz vietai, kur ceļš kļūst pavisam bēdīgs, apstājamies. Lielākais ļaužu pulciņš aiziet pārgājienā uz ledāju, bet es ar Eduardu, kā arī Ingūna ar vīru Uldi paliekam tepat. Esam aptuveni 2500 metrus virs jūras līmeņa un galva griežas arī stāvot uz vietas. Lai arī esmu dzīvē bijusi stipri lielākā augstumā, šodien kaut kā nav pa spēkam varoņdarbi. Nolemjam paieties “tepat ap stūri”, lai apskatītu ledāju mazliet tuvāk. Ingūna ar Uldi aiziet pa priekšu, es, pieturoties pie Eduarda, velkos aiz muguras. Satiekam abus pie nelielas kalnu upītes – ar sausām kājām pāri netikt. Bet man mugurā šauri džinsi, kurus nav tik viegli uzlocīt, šajā stāvoklī arī locīties un vilkt nost apavus šķiet varoņdarbs. Kā lasīdams manas domas, Uldis piedāvājas pārnest mani pāri pičpaunā. Kas es pēdējo reizi biju šādā vietā? Domāts, darīts! Ingūnas vīrs atbrien atpakaļ, uzstutē mani mugurā un, lēnām, taustīdamies pa straumi un akmeņiem, līgojam pāri. Uh, otrā pusē ir! Tas bija tik labi! Paldies!

Pagājušies vēl mazu gabaliņu, ieraugām kalna pakājē kafejnīcu – ies lūkot, ko tur dod. Puiši iestrebj nacionālo zupu “ostri” un alu, es izvēlos jogurtu ar gruzīnu svešvārdu, kas izrādās zemeņu zapte. Bet pats labākais šeit ir skats, tas ir šāds.

Līdz šim bija diezgan karsts, bet piepeši pazūd saule, uznāk vējš un, pat jakā sēžot, ir vēsi. Sākam atpakaļceļu uz mašīnām – tas ir daudz vieglāks, jo ceļš ved mazliet lejup. Kad tiekam līdz upei, Eduards, kurš turpceļā lēcienā pamanījās saslapināt vienu kāju, paiet pa upīti uz augšu un atklāj, ka tur ir tiltiņš. Nu, dēlis. Bet, tā kā turpceļā mūsu pārcēlāja skaistais moments netika iemūžināts, tad atkārtojam to.

Vispār kādreiz ir forši arī mierpilni paieties, pasēdēt un patērzēt. Tā kā Uldis ir pirtnieks, uzzinām lērumu ar ieteikumiem pirts procedūrās – kā slotas gatavot un mērcēt, uz kuru pusi gulēt uz lāvas un tamlīdzīgi. Piemēram, ideju sasaldēt ziedu slotu, lai ziemā izbaudītu pirtī ceriņu, jasmīnu vai ievu smaržu, es noteikti pielietošu dzīvē.

Vēl mirkli patērzējam pie mašīnām, kad lēnām sāk pārrasties pārējie ceļabiedri. Apskatām vairāku gājēju telefonu fiksācijas un esam guvuši priekšstatu par vietu, kur sākas varenā Enguri upe.

Kamēr pēdējie nācēji vēl tiek gaidīti, daļa aiziet uz priekšu kājām. Mēs arī nolemjam gabaliņu paieties – tagad, kad ceļš ved viegli lejup, saule ir atgriezusies un vējš ir maigs, gājiens ir pavisam tīkams. Drīz jau tuvojas auto un visi sakāpj pa vietām. Nonākuši atpakaļ Ušguli ciemā, apciemojam Svētās Tamāras torni un safotografējam pilsētu vakara saulē. Pa ceļam redzam arī vienu no filmas varoņiem – mazu puisīti, kas tagad jau krietni paaudzies, bet atpazīstams pēc vaibstiem un zilajām acīm. Filmā esot bijis tikai viens profesionāls aktieris, daudzi no filmas varoņiem joprojām dzīvo Ušguli, Mestia vai citviet tuvumā.

Atceļā piestājam pie vēl viena – Mīlas torņa, kurā var uzrāpties augšā par 1 laru. Pie torņa atrodas galdiņš, kur, malkojot alu, dirn pieci gruzīni. Izskatās, ka gaida mīlu.  Būtu mēs mazākā skaitā, varbūt pat neomulīgi samestos. Bet esam liels bars un, aši apskatījuši torni, laižam uz mājām – jābūt tur 9, jo mūs gaida nekas cits kā brangas vakariņas.

Šovakar uz galda ir daudzi ierastie ēdieni – baklažānu salāti, hačapuri, tomāti, tomāti utt. Un tad sievas atnes māla bļodiņās kūpošu vistu, kas sautēta saldajā krējumā ar ķiplokiem – čmeruli. Šķita jau, ka mēs esam gana labi paēduši, bet vista tiek nokopta pa tīro. Zaza iet gulēt pirmais, mēs viņam nodziedam “Aijā, žūžū”, pēc tam Ieva pārtulko lietas būtību. Nevarētu teikt, ka saturs gluži precīzi atbilst tulkojamam, toties ir diezgan smieklīgi. Drīzi vien arī visi pārējie, saguruši no garā ceļa un iespaidiem, vēderus turēdami, aizlīgo uz saviem numuriņiem.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.