Gruzija: šūpoles kalnos un Dede

Ceļā, Ceļojumi

Pēc jestra vakara pienāk drusku lēnīgs rīts. Pasūtu Eduardam brokastis numuriņā un piespiežu ķermeni piestutēties vertikāli. Šodien paredzēta pavisam mierīga diena, gruzīni mūs ved kalnā, kur esot skaisti skati un “karusel”. Skaisti skati patiešām ir, bet karuseļi izrādās šūpoles. Daži stiprākie kadri aiziet pārgājienā, daži nocilpo pa nogāzi lejup, kur var nobildēties dzeltenā rāmī. Kalnu augstums pašsajūtu neuzlabo, tad nu mazliet pašūpojos, rāmi pasēžu baznīcas ēnā. Pēc tam vietējā kafejnīcā ar Eduardu iemalkojam ledus kafiju un pētām kartē virsotņu nosaukumus, mēģinot saprast dzīvē, kura ir kura.

Kad daļa no ceļabiedriem atgriežas, pirmā mašīna dodas atpakaļ uz viesnīcu, aizvedot sagurušākos atpūsties. Pēc laiciņa atgriežas arī pārējie – ar diviem supergardiem arbūziem un meloni.

Pievakarē dodamies uz kino – šeit katru dienu rāda starptautiskos kino festivālos godalgoto filmu Dede (Mamma), par dzīvi netālajā kalnu ciematā Ushguli. Filma ir balstīta uz patiesiem notikumiem, kas notikuši pirms gadiem sešdesmit, bet pārnesti uz vidi pēc 90-tajiem gadiem. Sižetu neatstāstīšu, lai neizbojātu skatīšanās prieku – kopumā filma skarba, bet laba, noskatieties, ja ir iespēja. Pēc filmas mums ir iespēja iztaujāt režisori Mariam Khatchvani. Uzzinām, ka filmas sižeta līnija balstīta uz viņas vectēva stāstu, to, ka Ushguli joprojām bargās ziemās tiekot atrauta no civilizācijas, šad tad joprojām notiekot arī sarunātas laulības.

Pēc filmas gribam paēst vakariņas, bet pirmajā krogā nav brīvu vietu, otrā saimnieces atzīst, ka ir pārāk nogurušas, lai gatavotu un arī raida mūs prom. Finālā aizejam uz to pašu vietu, kur vakar divas stundas gaidījām hinkāļus. Arī šoreiz daži ēdieni jāgaida vairāk nekā stundu, bet finālā paēsts i un var likties uz auss.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.