Cik labi, ka izdomājām brokastot 10, nevis 9 – to atzīst teju visi. Garais ceļš visus bija kārtīgi nogurdinājis un, tā kā šodien paredzēts kāpiens kalnos, atpūties ķermenis ir labs ķermenis. Paēduši krietnas brokastis, mazliet atpūšamies un tad lecam mašīnās un braucam uz vietu, no kuras sākas pārgājienu taka uz Chalaati.
Ieva visus sapulcina uz īsu instruktāžu, īpaši vēršoties pie bērniem – kalnos nav nekādi joki un ampelēšanās. Viens no pāriem paliek pastaigāties upes līmenī, pārējie kopā ar brāļiem dodas augšup, mēs ar Eduardu ejam savā tempā. “Ejam” izpaužas tā, ka Eduards ir kā tāda lokomotīve, bet es vagons, kuru viņš pavelk gabaliņu uz priekšu, tad atkal pastāvam un paelpojam. Tā kā jāstājas ik pēc soļiem 20 – 30, uz priekšu iet diezgan lēni. Laimīgā kārtā vienā brīdī stāvā taka kļūst lēzenāka un varam virzīties drusku raitāk. Ceļa malās sārtojas zemenītes, zeļ dzeltenas pēterpogas, brangi raspodiņi un kuslas ugunspuķes. Vienubrīd taka ved tieši blakus upei – straume nav gluži tik stipra kā vakar redzētā, bet tāpat ļoti iespaidīga. Koki top aizvien mazāki, līdz pazūd pa visam. Pēdējais posms jāveic pa akmeņiem, no kuriem daļa kustas – katru soli jāsper ar piesardzību. Ledājs nu jau redzams pilnā dailē – savulaik tur bijusi ala, kurā varēja ieiet, tagad tā ir aizgruvusi. Ik pa laikam ar skaļu troksni un putekļu mākoni, no kalna noripo kāds akmens.
Tuvāk ledājam redzam mūsējos, kas sāk posties atceļam. Mēs arī piesēžam uz akmens un brīdi veramies ledājā. Bijām domājuši iet tik tālu, kamēr satiksim pārējos. Godīgi sakot, es īsti necerēju, ka tiksim tik tuvu ledājam – bez Eduarda es to nebūtu paveikusi.
Sagaidījuši ceļabiedrus, dodamies lejup. Akmeņainais posms atkal jāveic lēnām, pēc tam tiekam uz priekšu raitā solī un teju vienlaikus ar citiem. Īpaši kavēties nav vēlams, jo no divām pusēm tuvojas tumši mākoņi, tālumā ducina pērkons. Pretlietus jaka ir līdzi, tomēr iet pa slideniem akmeņiem negribētos.
Kad esam tikuši līdz upei, pirms tilta mazliet atpūšos. Stāvot uz vietas, kājas trīc no noguruma. Lēnām tiekam pāri upei, tad var uzelpot – ceļš ir galā. Kāpjam mašīnās un dodamies uz Mestiu paēst vēlīnas pusdienas.
Zura noskaidro, kurā no krogiem hinkaļus gatavo uz vietas – tur ieņemam garo galdu un pasūtam ēdienus. Pirmie ēdieni tiek atnesi diezgan drīz, bet dažus citus, ieskaitot hinkaļus, gaidām divas stundas. Viss jau būtu labi, bet naktsmītnē visai drīz mūs gaida vakariņas – un atteikties nedrīkst.
Pieēdušies izejam nelielā pastaigā pa pilsētu, tad atgriežamies viesnīcā. Pēc īsas atpūtas pauzes dodamies vakariņās. Kā par brīnumu, kaut ko vēl var dabūt iekšā, arī vīnu, kurš piedalās teju visās ēdienreizēs. Ko dara latvieši, kad iedzerts vīns? Grib dziedāt, protams. Iesākumā veltām šejienes gruzīniem vienu dziesmu, tad viņi nodzied pretī gruzīnu gabalu. Nemanot vakars pārvēršas dziesmu karos – pašiem šķiet, ka skan tīri labi. Cerams, arī gruzīniem tā šķiet.
