No rīta, lietus plīkšķēšanas pavadīti, paēdam tikpat brangas brokastis kā vakardienas vakariņas. Vienīgā bēda – viņiem nav normālas kafijas, piedāvājumā tik šķīstene. Daži grupas biedri, Ievas brīdināti, paņēmuši līdzi malto kafiju, bet šodien vēl tā netiek galdā likta. Ieturējušies atvadāmies no saimniekiem un laižam ceļā. Atkal varam priecāties par ceļa malā redzamajām govīm, zirgiem, pīlēm un cūkām – autobraucēji par šiem satraucas mazāk kā par stabiņiem Rīgā.
Ceļš mūs ved pie ūdenskritumiem. Lai turp nonāktu, daļa ļaužu pārsēžas džipos, ko par mazu naudiņu piedāvā vietējie censoņi. Kad esam mazu gabaliņu kratījušies pa ceļam līdzīgu virsmu, nonākam vietā, kur tālāk jādodas kājām. Sākam ceļu, šķērsojot šauru metāla tiltiņu, uz kura mūs apdzen vietējie ar parpalām. Drīz saprotam, kurp šie tā steidz. Četras piecas ģimenes, bambusa (starp citu, bambusi augot pašu dārzā) būdiņās ierīkojuši nelielas iekostuves, kurās vilina tūristus. Lai arī brokastis vēl nav īsti nosēdušās, arī mēs ļaujamies vienam no vilinājumiem. Sievas sasprauž uz iesmiem sulguni sieru, pa virsu uztin mīklas strēmeles, pa virsu uzsmērē sakultu olu un dod vīram, kurš tos cepina uz grila. Mīklas garoziņa apdeg viegli brūna, bet siers vidū sāk kust. Mūsu ķirurģe (lielākā daļa no kompānija ir mediķi) ar ierastām rokas kustībām sagriež gatavo produkciju gabaliņos un tiekam pie gardās uzkodas. Neiztrūkst arī baklažāni, gurķu un tomātu salāti, kā arī dzērieni – kompots, tarhūns, vīns un čača. Kamēr mielojamies, ārā sāk pamatīgi gāzt. Pieaugušie priecājas būt zem jumta, bērni, kas ir jau slapji no galvas mērcēšanas upē, turpina dauzīties pa lietu.
Maltītes noslēgumā, par godu blakus esošajai upei, nodziedam gruzīniem dažus pantus no “Strauja, strauja upe tecēj” – patīk i pašiem, i gruzīniem. Te mūsu komandante Ieva ar jaunāko atvasi un mūsu mielotājiem.
Pa ceļam kādā no miestiņiem piestājam uz labierīcību un saimniecības preču bodes pauzi – viņu ceļmalas veikaliņi ir tikpat mīlīgi kā mūsējās lauku bodes, kurās nopērkams viss – no naglām līdz kristāla vāzēm. Ceļmalās auto bagāžnieki līkst no arbūzu un meloņu smaguma – augļi maksā kapeikas un garšo pēc vēl.
Dienas vidū atbraucam uz Enguri HES – tur var aplūkot vareno inženiertehnisko būvi, kā arī izbraukt ar laivām pa ūdenskrātuves klajiem. Lai tiktu līdz laivām ceļš ved lejup pa stāvām koka kāpnēm, augšup es šeit galīgi negribētu kāpt. Laimīgā kārtā, izkāpšana esot citā vietā, kur kāpiens uz augšu neesot tik stāvs. Gruzīnu onkas mūs izsēdina pa vienu lielu karābeli un vienu mazu, un dodamies izbraucienā pa zilo ūdeni. Galvenais kapteiņa uzdevums ir izvairīties no ūdenī peldošajiem baļķiem, kuru šeit nav mazums. Pēc vakardienas brangajiem lietiem to ir īpaši daudz, dzirdam arī sliktus jaunumus – pagājušajā naktī upe aizskalojusi tiltu uz Ushguli ciemu, kurp bijām plānojuši doties. Apskatām pa ceļam vairākus ūdenskritumus, kā arī sausos kokus, kas slejas ūdenskrātuves malās. Izbrauciena beigās ieraugām, ka mūsu gruzīnu brāļi ir nobraukuši atpakaļ gaitā teju līdz izkāpšanas vietai, attiecīgi daži švakākie kāpēji (piemēram, es) atviegloti uzelpo. Kad esam piestājuši un iztrausušies no laivām, bērni vēl sabirst ūdenī – esot labs!
Pa kraujas malu uzvizināmies līdz lielajam ceļam un tiekam pie arbūza un melones, ko brāļi pa ceļam nopirkuši. Tie ir tik garšīgi, ka apsveram domu kādu mazāku eksemplāru iestūķēt čemodānā uz Latviju. Vienīgā bēda – pēc tam bieži vajag uz krūmiem.
Šodienas oficiālās atrakcijas ir galā, brāļi mudina doties ceļā raitāk, jo līdz mūsu galamērķim – Mestia pilsētai – vēl krietns gabals. Precīzāk sakot, gabals kilometros nav liels, bet tā kā ceļš teju visu laiku vija pa serpentīniem, uz priekšu, par spīti gruzīnu džigitu braukšanas manierei, iet diezgan lēnām. Tomēr gluži bez pieturām nevaram – te jānobildē varens ūdenskritums pie hesa, kas tā aī netika pabeigts, te īpaši simpātiskas govis jāiemūžina. Brīdī, kad braucam pāri vienai no upēm, ieraugām milzīgus, tumši brūnus ūdens mutuļus sitamies pret akmeņiem upē. Tā kā busiņš brauc pirmais, apstāšanās lielā mērā ir viņu ziņā. Fū, arī Ievu straumes ir apbūrušas un lecam ārā bildēt upi. Īpaši iespaidīgs skats paveras otrpus tiltam, kur kopā satek divas kalnu upes – viena nes tumši brūnu dubļu straumi, otras ūdens ir gaiši brūnā krāsā. Kā kafija ar pienu, konstatējam. Brīdi veramies varenībā, tad brāļi un ceļš sauc tālāk.
Mākoņi, kas sākumā bija pavisam tuvu, tad līdzās, tagad jau palikuši zem mums. Tie grezno zaļo ieleju kā pieēdušies krokodili, pūšot gaisā tvaika burbuļus. Drīz jau iznirst pirmās sniegotās virsotnes un, atverot mašīnas logu, kļūst auksti. Krēsla pamazām ietin apkārtējo daiļumu un mēs jau ilgojamies pēc siltas istabiņas. Vietām ceļš ir labs, vietām bedrains, bet kādā posmā dubļi uz ceļa ir tik biezi, ka bez 4 x 4 mēs nez vai tiktu cauri. Nogāzes malā dubļos stāv iestigusi fūre, neizskatās labi. Nemitīgi jāizvairās arī no akmeņiem, ar kuriem pēc pagājušās nakts pilni ceļi.
Tuvojoties Mestia pilsētai, parādās apdzīvotāki ciemati un cilvēki ceļa malās. Sajūta ir spokaina, jo viss ir tumsā. Iespējams, lieti un nogruvumi kaut ko nodarījuši elektrībai. Apviegloti uzelpojam, kad redzam tālumā iemirdzamies Mestias ugunis – tātad pilsētā tomēr elektrība ir.
Elektrība ir arī mūsu viesu namā, toties nav ūdens un guļvietas visiem – saimnieki kaut ko saputrojuši rezervācijā un uz vienu nakti dažiem ļaudīm jāpārceļas citur. Inguna ar bērniem pa govju pļeku taku nonāk viesnīcā kalnup, bet mēs ar Eduardu tiekam smalki aiztransportēti uz apartamentiem gabaliņu zemāk. Viesnīca ir jauna un glauna, bez piecām minūtēm pabeigta. Drīz parādās ūdens, arī vakariņas ir galdā. Tā kā brāļi guļ vienā viesnīcā ar mums, tad tiekam smalki uzvesti atpakaļ uz pamatviesnīcu vakariņās. Atkal jau galds ir ēdieniem pilns, skan tosti un vakars iegriežas. Mēs atstājam ceļabiedrus svinēt, bet paši kopā ar brāļiem dodamies atpūsties – sagurums komplektā ar 1500 metriem virs jūras līmeņa gāž no kājām.
p.s. Bildes ir atsevišķi no foto aparāta un telefona, tāpēc divas galerijas 🙂
Mārtiņš
Eh, uzjundīja atmiņas! Laimējās būt šajās vietās tālajā 1986. gadā. Svanētijā nonācām no Baksānas ielejas, šķērsojot Kaukāza galveno grēdu pa Bečo pāreju. Bijām arī Mestijā, bijām Ušguļos. Toreiz visur mūs cienāja ar vīnu “Ereti”. Mājupceļš bija caur Suhumi, saur Abhāziju, kas tagad ir kļuvusi par vienu no melnajiem caurumiem (lai nelietotu citu vārdu) pasaules kartē. Tur no Mestijas bija kaut kā jānokļūst. Vietējie noorganizēja transportu. Tas bija Inguri HES celtnieku autobusiņš. Toreiz spēkstaciju vēl tikai būvēja. Braucām vēlu vakarā. Atceros, ka daudzu kilometru garumā, starmešu gaismā notika intensīvi būvdarbi. Pa ceļam mūs pacienāja ar vakariņām HESa celtnieku ēdnīcā, kas bija ierīkota vagoniņā. Autobusiņš mūs nogādāja Zugdidi, no kurienes tālāk uz Suhumi jau devāmies ar satiksmes autobusu. Jāpiebilst, ka visa vizināšana un ēdināšana bija pilnīgi par brīvu, jebkādi mēģinājumi norēķināties tika uztverti kā apvainojums. Vēl trakāk – līdzi tika iedāvinātas “Ereti” pudeles. Nu jā, viens no vietējiem svānu puišiem ļoti gribēja precēt mūsu grupas meiteni, Inesi. “Minesa” – tā viņš viņu uzrunāja. Īsa, skaista, nepiepildīta mīlestība.
Zane
Paldies, Mārtiņ, par dalīšanos kolorītajās atmiņās!