Šodien brauksim augšā piemājas kalnā, kur esot skatāmi daiļi Koruldi kalnu ezeriņi. Atkal sasēžamies viesnīcas sarūpētos džipbusos un dodamies ceļā. Mūsu busiņā ir astoņi pieauguši un uz katras nopietnākas grambas (un to te netrūkst) šļūcam uz mašīnas vēdera, kā arī līgojamies tik vareni, ka brīžiem rodas bažas par apgāšanos. Ņemot vērā, ka ik pa laikam nolīgojamies tieši kraujas malā, nervi beigti.
Kā nebūt tiekam dziļāk kalnos, kad pēc foto pauzes atklājas, ka viena no mašīnām ir “uzvārījusies”. Tad nu vājākie kāpēji, es tai skaitā, sasēžam iekšā atlikušajā busiņā un turpinām rausties augšā, pārējie veiks atlikušo ceļu kājām. No mugurpuses brauc arī Zaza un Zura ar savu auto, bet pasažierus šoreiz neņem – vienkārši grib notestēt, vai ar viņu braucamo ir iespējams tikt līdz ezeriem. Pēc pāris riktīgi stāviem uzbraucieniem esam klāt. Paši ezeri nav pārāk iespaidīgi, bet apkārt esošie kalni gan. Un zirgi – viņi brīvi pārvietojas pa kalnu ainavu, iebrien ezerā padzerties – sabildēju šos no visām pusēm.
Drīz klāt ir arī kājāmgājēji – visi atzīst, ka ceļš bijis grūts. Piesēžam uz atpūtas pauzīti, bērni un daži lielie izmanto iespēju paieties zirga mugurā. Visi sēž zirgā ar izteiksmīgu pietāti, vienīgi Ievas meita Laura, kura ir liela zirgu fane, izskatās pēc īsta džigita.
Mums ir iespēja būt lieciniekiem vēl kādai atrakcijai – šobrīd tiek filmēta reklāma Toyota Landcruiser džipam. Nepietiek ar to, ka džips brīvi laiž pa pļavām, tas uzsāk braukt augšup pa stāvu kalnu ceļu, kas ved līdz pat vēl neizkusušajam sniegam. Drīz mašīna ir uzbraukusi tik augstu, ka kalnā redzams vien pelēks punktiņš.
Vienā brīdī no gaisa sāk krist pirmās lietus lāses un mūsu šoferi mudina visus doties atceļā. Atkal jau sadalāmies mašīnas un kājāmgājēju komandās, un uzsākam atceļu. Kad esam nobraukuši līdz mūsu salūzušajam auto, sākas kārtīgs lietus. Par laimi tas nav ilgs, citādi pēdējais ceļa posms kļūtu vēl bīstamāks un nervus kutinošāks.
Drīz atnāk salijušie ceļabiedri un tālāk atkal braucam visi kopā – auto ir atpūties un gatavs novest ceļiniekus lejā. Vēl tikai piestājam pie dzelzs krusta, no kura var pavērties uz Mestiu un apkaimi no augšas. Šai brīdī garam laižas ļaudis ar paraplānu, uzdzenot man adrenalīna pilnas atmiņas no Krimas un Indijas, kur izveicu šo joku.
Atpakaļceļā piestājam vietējā tirgū, lai sapirktu našķus mājām un produktus vakariņām. Šovakar viesnīcas zāle ir aizņemta, un esam nolēmuši gatavot paši – uzcept šašliku viesnīcas dārzā. Svanetijā šašliks nav cieņā, bet mēs negribam braukt prom no Gruzijas, ne reizi neuzēduši to. Sapērkam garšvielas, kukurūzu, tomātus, gurķus, meloni, arbūzu, maizi. Citā mazā gaļas veikaliņā tiek iegādāta cūkgaļa, ko miesnieks turpat uz vietas sacērt prāvos gabalos.
Pievakarē viesnīcas dārzā tiek sakurts ugunskurs. Kamēr top ogles, Zaza sasprauž uz iesmiem pāris stundas sīpolos paturēto šašliku. Gaļas un paprikas iesmi čurkstinās mazu gabaliņu virs oglēm, bet kukurūza tiek mesta pa taisno uz tām. Ingūna tikmēr sagriezusi gurķu un tomātu salātus, tiek atnesta maize un dzērieni. Vakarēšana var sākties! Vienīgā baža ir par to, ka teju kuru katru brīdi var sākt līt – apkārt kalnos staigā negaiss, ducina pērkons un zibeņo.
Kad gaļa izcepusies, visi metas ieturēties, slavēdami gruzīnu cepējus. Nu jau skaidri redzams, ka līst tepat kaimiņos, tomēr mums tiek ļauts gan paēst, gan paldies tostu pateikt. Līdz ar pēdējiem kumosiem sāk krist smagas lietus lāses. Katrs paķer to, kas pa rokai, un skrienam uz nojumi ēst saldo – arbūzu un meloni. Kad lietus pierimis, noslēdzam vakaru ar Mēmo šovu un kārtīgu izsmiešanos.
