Maniem kaimiņiem ir dārzs. Ļoti neparasts. Tur zied krāšņas puķu dobes, zeļ persiki, piesaulītē labi jūtas vīnogas, avenes viņiem sāk ražot jūlijā un beidz novembrī, viņi pārzina šķirnes. Latvijas apstākļos viņi iemācījušies izaudzēt pat godži ogas un zemenes pie viņiem nez kāpēc ienākas krietni pirms manējām. Kad par to brīnos, viņi smej, aicina nelauzīt galvu un pacienā arī mani. Redzu, ka vakaros viņi bieži kurina ugunskuru un dzied. Nezinu par ko tas tika sacīts, bet šorīt dzirdēju, ka viņu meitiņa teica: “Tu esi laba mammīte!”. Vērojot kaimiņu ikdienu, man par to nekad nav bijušas šaubas.
Dienas vidū redzu, ka dārzā ienāk sveši cilvēki. Viņi mīņājas tieši pa dobēm, no kurām spraucās ārā zaļie dīgsti, izspārda akmeņus japāņu dārziņā, sparīgi lauž svešādos augļu kociņus. Mani kaimiņi, ierāvušies lapenes stūrī, neko nesaka. Tad dzirdu, ka svešie vīri kliedz viņu virzienā. “Kartupeļi! Mūsu vecāki audzēja kartupeļus! Tā ir šīs zemes svētība un tradīcija, tikai tā var nodrošināt ataudzi! Katram kartupelim ir jārada deviņi jauni. Zeme ir domāta kar-tu-pe-ļiem!”, viens paziņo ar īpašu pārliecību, prom ejot iesperot pie vārtiem esošajai ziedlapiņu mandalai.
Kad viņi bija prom un sastingums rimies, mazā sāka raudāt.
– “Kāpēc tie onkuļi tā dara? Kāpēc viņiem nepatīk mūsu skaistais dārzs?”, viņa nesaprata.
– “Viņi neredz šo skaistumu”, mamma atbildēja, “viņi redz tikai to, ka te izskatās citādāk un tas viņus biedē.”
– “Kā var neredzēt skaistumu?”, meitene nesaprata.
– “Mēs bieži redzam to, ko vēlamies redzēt, nevis to, kas ir”, mamma nopūtās un paņēma grābekli. “Labāk ejam sakopt dobes, drīz būs lietus.”
– “Labi,” meitene piekrita, “un mums būs savs lietus dārzs.”
Tas nebija mans dārzs, bet man sāpēja skatoties. Es zinu, ka Satversmē nav nostiprināta kartupeļu audzēšana un, visticamāk, netiks, bet tāpat sāp sirds par visiem, kuru jūtu, izpratnes un uztveres dārzs ir izmīdīts.
Es domāju par tām reizēm un situācijām, kas ļāvušas man saredzēt dažādības skaistumu, saprast, ka citādais ir vērtība, nevis apdraudējums. Tie ir brīži, kad esi iepazinis citādo. Kopā padzēris kafiju, smējies, raudājis vai stādījis zemenes. Kad atvērtu sirdi un prātu esi spējis uzklausīt un pieņemt, pēc tam ar vieglumu atklājot, ka esi nevis apdraudēts, bet gan bagātināts.
Reizēm šāda sastapšanās kādu iemeslu pēc nav iespējama dzīvē, bet tas nekas. Atskatoties uz līdzšinējo dzīvi, saprotu, ka manu uztveri spēcīgi iespaidojuši un mainījuši arī stāsti, kas mani atraduši filmās, grāmatās, mūzikā.
Citreiz pietiek ar mazu atziņu. ASV ir kāds vīrs, kurš kolekcionē noslēpumus. Tos viņam sūta pastkartes veidā cilvēki no visas pasaules. Man palikusi prātā viena, uz kuras bija teikts: “Mani vecāki bieži runā par gejiem ar naidu un izsmieklu. Ja vien viņi zinātu, ka viņi runā par mani.”
Man nav vēlmes kāpt tribīnē, lai runātu ar cilvēkiem. Es stādu dārzus un stāstu stāstus. Lielākoties savējos. Bet, ja vien vēlies, varu pastāstīt arī tavējo. Ar vārdu vai anonīmi. Šī blogs nav milzīga platforma, bet tas var būt sākums tavai sarunai ar pasauli, ja to vēlies. Varbūt tas atvērs kādu sirdi, varbūt tas pasaudzēs kādu dārzu. Varbūt pat iestādīs.
#dzīvesbiedri
[email protected], 29414142
Gunita
Šis ir skaisti uzrakstīts. Paldies!