Aplausi cilvēcības mirkļiem

Šodien dienas vidū sabijām uz reto un lielo pārtikas iepirkšanas reizi Alfas Rimi. Krietnu brīdi izmeklējusies tahini pastu, vaicāju pēc padoma darbiniecei, kas krāmēja plauktus. Arī viņa pārbaudīja visas aizdomīgās vietas, bet pasta neatradās. Pēc brīža viņa atgriezās ar ziņu, ka diemžēl tahini esot zudis jau trešo nedēļu. Kad vaicāju pēc sezama sēkliņām, izrādījās, ka arī to plaukts ir tukšs. Nu neko, humuss pagaidīs. Turpinu iepirkšanos un pēc brīža redzu, ka laipnā darbiniece tuvojas ar sezama sēklu paciņu rokās – esot atcerējusies, ka citā vietā šīs paciņas izliktas uz āķiem un tur tās patiešām vēl bijušas. Paldies!

Ieeju pastā. Nopirkusi aploksnes, attapos, ka nav līdzi pildspalvas. Pie lodziņiem piesietās nesniedzas līdz blakus galdiņam. Meitene aiz manis izvelk no somas savējo un izlīdz. Kamēr rakstu adreses, dzirdu, ka jauns vīrietis saka apaļīgam sirmgalvim pie letes – jums naudiņa izkrita. Kamēr kungs grozās un domā, no kuras puses pieliekties, jaunietis jau paspējis pacelt desmitnieku un atdot īpašniekam, kurš aiz maskas pateicīgi bubina.

Rudens pusē biju aizbraukusi līdz jūrai Saulkrastu pusē. Izstaigājusies, atgriezos pie mašīnas un pamanīju, ka man blakus apstājies cits auto. Tā šoferis sēd pie stūres, veras uz horizontu un sukā iekšā salātus no plastmasas kastītes, droši vien pirktus tuvējā elvītī. Uz brīdi mūsu skatieni sastopas. Ar lūpu kustībām novēlu “Labu apetīti!”. Šis priecīgs pasmaida pretī un tāpat atbild “Paldies!”.

Vasaras vidū jau biju iekārtojusies Vidzemes virziena autobusā un iegrimusi savās lietās, kad mani sasniedza strīds pie šofera. Kāda meitene vēlējās nopirkt biļeti, bet sistēma neņēma pretī konkrēto karti. Strīds pieņēmās spēkā – šoferis teica, ka viņš tur neko nevar darīt, meitene – ka jātiek mājās, skaidras naudas nav un viņa kā pasažieris nav vainīga, ka kaut kāda sistēma nestrādā. Atrisināju jautājumu ar eiro vai diviem. Ārā kāpjot, meitene iedeva kontaktus un teica, ka jomā, kurā strādā, var piedāvāt darījumu, kāds parasti pieejams tikai pašu darbiniekiem.

Šodien Feisbukā izlasīju pirms pāris gadiem notikušu un publiskotu gadījumu, arī saistībā ar transportu, kuru atstāstīja kāds vīrietis. Tālsatiksmes autobusā pasažieri un šoferis pamanījuši, ka raud bērns – maza skolniece, kas aizgulējusies un palaidusi garām savu pieturu. Šoferis mazo mierinājis, ka kaut ko izdomās un drīz arī izdomājis. Sazvanījis kolēģi, kas brauc pretējā virzienā, apturējis autobusu un pavadījis mazo līdz tam. Vīrietis arī piebilda, ka viņam nepatīk cilvēki, kas aplaudē lidmašīnai nolaižoties. Tomēr šajā reizē viņš nožēlojis, ka ne pats, ne citi pasažieri, šoferim atgriežoties autobusā, nav aplaudējuši.

Domāju, ka konkrētajā situācijā aplausi būtu patiešām piestāvējuši. Un atzīšos, ka es iekšēji aplaudēju, gavilēju un sasilstu, kad notiek kāds no šiem mazajiem laipnības mirkļiem. Un, nav svarīgi – vai kāds ir bijis laipns vai izpalīdzīgs pret mani, vai es esmu tā, kas padarījusi par kripatiņu gaišāku cita cilvēka ikdienu. Galvenais, ka kāds mazs cilvēcības mirklis uzšķiļ prieku ne no kā!