20. Covid diena: veselība turpina atgriezties

Dzīve

Vakar bija pirmā diena, kad pieslēdzos darba darbiem ar diezgan labām sekmēm. Pagaidām strādāju uz knapu pusslodzi, bet nu jau atkal varu salikt kopā domas, teikumus, sarunas un malkas pagales. Sāpes ir pagātnē, klepus vēl ik pa laikam apciemo, nogurums joprojām ir līdzās. Bet ir daudz, daudz labāk un paturiet, lūdzu, kādu īkšķīti rīt – dodos nodot atkārtotas analīzes un ļoti ceru uz pozitīvu atbildi negatīvā formātā. Ļoti esmu noilgojusies pēc jūras un Drustiem.

Šorīt runāju ar vienu no kovida bēdu māsām un apspriedām slimības norises gaitu jau no neliela laika attāluma. Galvenais secinājums, par ko vienojāmies – pastāv iespēja, ka kovid slimnieki slimības pīķa dienās var būt neadekvāti. Ļaujiet paskaidrot. Abas secinājām, ka slimības sākumā veiktās darbības un domas atceramies visai miglaini, kā arī nespējām adekvāti novērtēt savas spējas – no rīta liekas: tūlīt tik celšos un darīšu lielas lietas, bet pēc dažiem soļiem tu gandrīz vai saļimsti un velcies vien atpakaļ uz gultu. Arī atsūtīto informāciju esam uztvērušas kā pa miglu, tagad, pārskatot to vēlreiz, ir sajūta, ka redzi to pirmo reizi. Iepriekš aprakstītais var izklausīties kā ne pārāk būtisks stāsts, tomēr tā nav. Jo, kā uzzināju sarunā, cits cilvēks šajā stāvoklī ir pārtraucis pārtikas un regulāro medikamentu uzņemšanu, kā arī nav laikus vērsies pie mediķiem un sekas ir bēdīgas. Mēs neuzzināsim, kas tieši un kāpēc notika ar šo cilvēku, bet pastāv iespēja, ka kovid slimnieks nespēj adekvāti izsekot līdzi ikdienas lietām un pasaukt ārstu, jo pašam šķiet, ka nav jau tik traki.

Kāpēc es to stāstu? Pieskatiet savus cilvēkus! Īpaši, ja zināt kādu, kuram ir kovid un kurš dzīvo viens pats – turiet par viņu rūpi! Man šajā laikā visvairāk palīdzēja tas, ka mēs kovidu pārcietām divatā, balstot viens otru. Kurš jūtas labāk – tas gatavo ēst, kurina māju un apdara citas lietas, bez kurām ikdienā neiztikt. Es arī visu šo laiku jutos ļoti uzpasēta, jo man ir divas Ievas. Viņas abas katru dienu attālināti monitorēja manu stāvokli (viena no mediķa pozīcijām), tas iedeva ārkārtīgi lielu sirdsmieru un vispār bija ļoti aizkustinoši. Un, protams, ģimene, draugi, mediķi, paziņas – visi, kas veda pārtiku un medikamentus, interesējās, uzmundrināja un runājās ar Dieviņu katrs savā veidā. Mīļš paldies visiem!

p.s. Šodien atkal biju garākā pastaigā pa piemājas mežu. Tas nemainīgi gādā par brīnumiem, mieru un spēku. Sūtu jums arī mazu gabaliņu no tā visa bilžu veidolā.

6 komentāri

  • Neesmu satikusi Tevi dzīvē, bet sajūta, ka ļoti gribas Tevi apskaut un samīļot. Tik laba un mierinoša ziņa, ka ir labāk.

  • Paldies! Ļoti stiprinoši stāsti! Atbalstoši! Esmu tajā pašā procesā. Viss ir ļoti līdzīgi, bet tajā pašā laikā ļoti atšķirīgi. Man oža pazuda 3.dienā, garša – 5.dienā. Gribu pajautāt: ir Jums atgriezušās pilnībā? Kad tas notika? Man to neesamība traucē vairāk kā dullums, nogurums un sāpītes. Paldies!

    • Jā, man garša un smarža atgriezās pamazām, šobrīd ir atpakaļ pilnā apjomā. Zinu, cilvēkus, kuriem pat pēc pusgada vēl tās nav atgriezušās pilnībā, tā kā tas ir loti individuāli. Novēlu, lai Jums tās pēc iespējas ātrāk atjaunotos pilnā apmērā!

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.