Šodien aprit tieši divas nedēļas kopš ceturtdienas, kad pamodos ar stiprām galvassāpēm un nespēku, kas izrādījās esam Covid simptomi. Tagad, atskatoties uz slimības norisi, varu teikt, ka pagaidām visgrūtākā bija pirmā nedēļa, kad galvassāpes un nespēks bija īpaši spēcīgi un neziņa par nākotni – vislielākā. Šobrīd jūtos saradusi ar jauno situāciju un arī simptomi vairs nav tik izteikti. Jāteic, ka vakar bija pirmā diena, kad jutos labi. Bija atgriezies dzīvesprieks, darbotiesgriba (rekā, es jau kā prezidents te sāku runāt) un, pats galvenais, bija pazudis “astoņkājis” no galvas. Šodien gan šis ir atpakaļ, un galva atkal ir miglaina kā mežs aiz loga.
Lai arī beidzot varu sacīt, ka kļūst labāk, tomēr “hop” un “urrā” saukšanai vēl ir par agru. Diemžēl zinu vairākus gadījumus, kad cilvēki jau nosprieduši, ka ir veseli un var atgriezties darbos, kad uz līdzenas vietas ir klāt pneimonija vai kāds cits saasinājums un diemžēl jāpārceļas uz slimnīcu pie mediķiem. Tāpēc ņemu vērā arī vairāku draugu sacīto – ka jāatlabst lēnām un nevajag pie pirmās labās pašsajūtas mesties darbos (atturēties gan nenākas viegli).
Vairāki no jums ir vaicājuši par terapiju – vai un kā es ārstējos? Pirmkārt, vēlos uzsvērt, ka katra slimnieka situācija un simptomi ir individuāli un ārstēšanu pārrauga ģimenes ārsts vai cits profesionālis, lemjot par piemērotāko terapiju. Es lietoju medikamentus (imūnsupresantu un inhalatoru) savai plaušu slimībai, tad vairāki preparāti tiek uzņemti saistībā ar Laima slimību, bet par godu kovidam esmu pievienojusi Bromheksīnu. Nu un paralēli šai terapijai uzņemu dažādas dabas veltes – ķiplokus, dzērvenes, ingveru, citronus, smiltsērkšķus, Islandes ķērpi, piepju novārījumu un dažādus citus labumus, kurus tobrīd ķermenim gribas un kas ir pie rokas.
Šai kovid sāgā mani visvairāk priecē fakts, ka izskatās, ka neesmu aplipinājusi nevienu no kolēģiem vai sadarbības partneriem – visiem, par kuriem man ir informācija, testi ir negatīvi. Es nezinu, vai tas nozīmē, ka man esošais vīrusa paveids nav pārāk lipīgs vai veiksme ir tajā, ka kopš simptomu parādīšanās izolējos un nevienu nesatiku. Lai vai kā – esmu patiesi priecīga par šo!
Publiskajā telpā arī viss notiek salīdzinoši mierīgi – saņemu milzum daudz atbalsta un labas veselības vēlējumus un tikai dažas kļauzas. Drusku pārsteidza pāris seniori, norādot, ka publiski stāstīt par slimību esot negods – šito tautas dzīvesziņu kaut kā biju palaidusi garām. Vēl pārsteidz, ka daži labi portāli, kas it kā skaitās “mediji” – var mierīgi ņemt no mana bloga šeit rakstīto un bez atļaujas pārpublicēt savā vietnē, uzliekot skandalozu (un manā skatījumā neadekvātu) virsrakstu. Nē, es neesmu par to satraukta vai dusmīga, vienkārši manā skatījumā tā ir nekorekta rīcība.
Noslēgumā gribu padalīties ar kādu skaistu jaušību, kas mani piemeklēja vakar. Ap pusdienlaiku rosījos virtuvē un pie sevis domāju – cik labi, ka mājās ir pagrabs un saldētava ar pārtikas krājumiem, kā arī mīļi draugi, kas atved trūkstošo no veikala – par maltītēm nav jāraizējas. Un pēkšņi dikti sakārojās rudens avenes, ar ko nesen bija pilni lauki un feisbuks. Skaidrs, ka avenes nav nekāda pirmās nepieciešamības lieta un speciāli kādu pēc tām nesūtīšu. Nespīd, nav ko lieki sadomāties. Pēc aptuveni pusstundas zvana telefons – divas burvīgas būtnes – Laura un Līga – bijušas lasīt avenes Vidzemes pusē: iedomājušās par mani un tagad ved vienu stoņģelīti šurp. Noēdām, ka šņakst! Paldies!
IlzeLA
Jēziņ, kā man tīk tās Tavas mazās jaušībiņas!
Lai veselībā un dzīvespriekā!
Enārs
Ja nebūtu ieraudzījis tevi vienā Panorāmas sižetā, droši vien nemaz neuzzinātu, ar ko tu tagad cīnies. Daudz jau mums nesanāca kopā pastrādāt, bet zinu, ka tu esi spēcīga, atbildīga un vari tikt galā ar dažādiem izaicinājumiem. Ceru, ka tev drīz viss būs labi, atkal varēsi justies normāli un baudīt dzīvi! Turies!!!