Melnā starp krāsainajām

“Šī ir melna pasaka. Šī ir tik melna pasaka, ka nekā nevar redzēt. Tajā kaut kas ir, bet nevar redzēt. Aizveriet acis, vēl aizsieniet ar melnu lakatu — un tagad jūs saprotat, cik tajā tumšs? Nekā nevar redzēt. Var tikai ar rokām taustīties. Tumšs kā ellē, vai ne? Šī pasaka jau arī notiek ellē. Sataustījāt to pinkaino? Tas ir Jancis? Nē, tas ir pats velns. Viņš ir tik melns kā zābakbirste. Ar viņu var zābakus tīrīt. Viņam deguns pilns ar pelniem. Iebāziet viņam pirkstu mutē! Jūtat? Pilna mute ar pelniem. Nekutiniet viņu, ka nesāk vēl šķaudīt — pajuks visa pasaule pelnos.

Taustāmies pa tumsu tālāk. Tāda kā kaste. Tas ir televizors. Velns skatās televizoru. Melnu televizoru, bet nekā nevar redzēt; varbūt viņš arī kaut ko redz, varbūt neredz — bet skatās. Velnu bērni lasa melnas grāmatas melniem burtiem — pilnīgi melnas grāmatas. Un skaudīgi ir velna bērni! Sirds viņiem melna, un sirdī melna skaudība. Ja viens, piemēram, lasa kādu nelabu grāmatu (nelabās grāmatas viņiem skaitās tās labākās), tad otrs izzog no grāmatas visus burtus un apēd, lai citiem nebūtu ko lasīt. Ja kādam velnu bērnam uzdevumu burtnīcā divnieks vai vieninieks (tās viņiem tās labākās atzīmes, piecnieks — vissliktākā), tad citi viņam šos vieniniekus un divniekus no burtnīcas vienkārši izēd, izkož, izgrauž. Briesmīgi šausmoņi! Kamēr viens mācās, otrs pienaglo viņam astes pušķi pie grīdas.

Pie velniem viss notiek otrādi. Pienu viņi dzer melnu, cukuru grauž melnu. Ūdens pie viņiem ir melns. Melna mute jāmazgā ar melnu ūdeni. Lai neviena balta plankumiņa nebūtu. Vienreiz velna puika nebija izmazgājis ausis. Velna puika bijis izgājis pasaulē un noķēpājies netīrs balts, pārnācis ellē, notīrījies, bet ausis aizmirsis izmazgāt.

Aiziet uz skolu, ierauga velna skolotājs. Ak šitā! Netīras baltas ausis? Tūliņ ņem un ielej tušu ausī. Bet taustīsimies tālāk. Kas te tup? Tas ir mazais velniņš, viņš sēž uz melna naktspodiņa, uzmanieties, ka nepagrūžat, sāks vēl melnā balsī brēkt.

Gaisma ellē nedrīkst būt nekāda. Ellei ir septiņas durvis, starp katrām durvīm kambaris, tātad seši priekškambari. Nekad nedrīkst vērt vaļā pirmās un otrās vai citas kādas divas durvis reizē — lai gaisma neiekļūst uzreiz caur divām durvīm. Kad ienāk pirmajā kambarī, tad jāaiztaisa ārdurvis un sākas gaismas ķeršana. Gaismu izķer pa stariņam vien, sasien kūlīšos un ietin melnās avīzēs. Un tikai tad, kad visi stari izķerti un ir pilnīgi tumšs, ienācēji var iet nākamajā kambarī.

Saule, jūs jau zināt, ir ļoti spēcīga, gaismas jau ir ļoti daudz, un dažreiz tā ielaužas arī tālākos priekškambaros, bet visi velni saka, ka tālāk par piekto kambari neviens gaismas stariņš ticis neesot. Kad velni iet ārā pasaulē, tad melnajās avīzēs iesaiņotā gaisma viņiem jānes līdzi un jāizsviež, vienalga, kur, ka tikai prom un ārā. Atrauj ātri durvis, un — ārā! Bet, kamēr durvis vaļā, ieskrien atkal gaisma ellē. Katrā kambarī strādā vesela velnu brigāde, kas tad to gaismu atkal saķer, sasaiņo un nākamajam ārāgājējam dod līdzi — nest prom. Tā velni ar gaismu cīnās.

Vienreiz vienam velniņam bija iepatikusies kabatas baterija, viņš bija vakarā atņēmis vienam puikam uz ceļa, paņēmis to ellē līdzi un ticis līdz piektajam priekškambarim, kad elles sardze to izkratīja un atņēma. Vajadzēja redzēt, kas par traci bija. Sasauca velnu tiesu, izsvieda velniņu no elles un vēl tagad nelaiž iekšā. Tagad viņš pa vakariem klīstot apkārt un ņemot puikām nost kabatas baterijas, sevišķi vēl tiem, kas spīdinot citiem acīs. Sakot: “Tu nu gan esi! Tu esi tik nelabs kā velns. Tu man patīc!” Un atņem kabatas bateriju.

Bet cik ilgi viņš te gaismā dzīvos? Velniem jau grūti gaismā ilgi dzīvot. Tāpat kā mums grūti dzīvot tumsā. Tāpēc taisiet acis vaļā! Bet tie, kas neklausīja un visu laiku turēja acis vaļā, tie jau īsto pasaku neredzēja. Vajadzēja turēt acis ciet, tad būtu redzējuši.”

Imanta Ziedoņa Melnās pasakas beigas, teksts pārkopēts no pasakas.net resursa.

Un man garšo melna kafija, arī rūgta. Dažreiz man patīk sapulcēties mazā vai arī ne tik mazā melnā vakarkleitā. Dažreiz, kad ilgi beržu grīdu, ūdens spainī kļūst pavisam melns. Pavasarī pirksti uzbužina auglīgu melnu zemi. Dārzā briest melnas upenes un vēl melnākas plūškoka ogas. Melns kaķis pāriet ceļam. Melna čūska maļ miltus. Dažreiz pasaule šķiet tik dīvaina, ka melns gar acīm sagriežas.

Man ir pilnīgi vienalga kā cilvēki ēd, mīl, lūdz vai izskatās, kamēr nedara pāri. Vienkārši lieciet mierā melno krāsu un visas citas arī. Jo dzīve ir krāsaina.