Viedokļu rasisms

Iedomājieties, cik garlaicīga būtu dzīve un cik vienmuļa pasaule, kura būtu vienāda. Pļavās ziedētu tikai krēzijas un skraidītu persiļuki, debesīs vienmēr spīdētu breiklīze, mājas būtu ļāvas ar lāgu jumtu, jūs katru dienu ēstu klēzes un visi cilvēki runātu zerbuāņu valodā. Aizvietojiet šos neko neizsakošos vārdus ar jums zināmiem, pat vismīļākajiem ēdieniem, puķēm, zvēriem, valodām – nav būtiski, ko jūs ierakstīsiet to vietā. Jau pēc neilga laika viss būs jums apnicis, nerunājot par to, ka tāda eksistence vienkārši nebūtu iespējama. Pasaule ir skaista/interesanta/gudra, jo tajā ir dažādība. Visa veida. Tajā ir emociju, krāsu, sugu, domu, rīcību un citu izpausmju raibais haoss, kas ik brīdi mainās. Tomēr, ja mēs saprotam, ka dažādība ir gan vitāli nepieciešama, gan skaista – kāpēc mēs no tās tik ļoti baidāmies? Uztveram ar neuzticību, pat naidu. Spļaujam sejā un metam ar akmeņiem. Vai tāpēc, ka jūtamies apdraudēti? Kas tieši apdraud un ko?

Nesen ASV notikušais izraisījis izvirdumu ar rasisma virsrakstu. Notikušais atbalsojies arī citviet pasaulē, tai skaitā Latvijā. Lai gan, manuprāt, arī Latvijā eksistē rasisms, tas neizpaužas tik bieži un acīmredzami kā kas cits – atļaušos to nosaukt par domu un viedokļu rasismu.

Ir tikai pašsaprotami, ka mums atšķiras domas – tas katru no mums padara individuālu un interesantu. Mūsu domas mainās, kas ir vēl labāk, jo tas bieži notiek izaugsmes un attīstības vārdā. Mani uztrauc, mulsina un ieved neizpratnē viedokļu sadursmes brīži, kas publiskajā telpā teju vienmēr beidzas ar naidu, rupjībām un apvainojumiem. Bet varētu taču būt citādāk. Mēs varētu censties izprast citu viedokli, apdomāt to, liekot pretim vai blakus savus uzskatus, pēc tam saprast, vai jaunā informācija mums kaut kā liek mainīt līdz šim esošos uzskatus, tad pateikties par bagātinošo pieredzi un doties tālāk. Es arī saprotu, ka tas ir naivi.

Visjocīgākās situācijas man šķiet brīžos, kad kāds sāk nevis ar viedokļa paušanu, bet ar jautājumu – klau, man šai lietā nav viedokļa, vai jūs varētu padalīties ar uzticamiem informācijas avotiem, lai es varētu pie tāda nonākt. Konkrēti, mana draudzene Tviterī šādu jautājumu uzdeva par 5G – ne esot par, ne pret, vienkārši gribot saprast. Pēc pavisam īsa laika akmeņi lidoja gan no atbalstītāju, gan pretinieku puses. Un tu attopies, ka tava interese vienkārši guļ zem akmeņu kaudzes. Tikko šādu krusu piedzīvoja cita draudzene, kas atļāvās izstāstīt savu pieredzes stāstu no darba, kur difterijas komplikāciju rezultātā nomira mazs zēns, kas nebija vakcinēts. Un, ja cilvēks par pieredzes stāsta paušanu var tikt gan pie apvainojumu šļuras, gan nāves draudiem – kaut kas nav īsti kārtībā. Un manā izpratnē šeit nav stāsts par to, vai tu esi par vai pret vakcīnām, bet par to, cik saprātīgi tu spēj par to komunicēt. Jo, visbiežāk, stāsts nav tikai monēta ar divām pusēm, bet gan daudzšķautnains akmens, kuram katrā no plaknēm spoguļojas sava pieredze un nokrāsa.

Dažreiz man šķiet, ka jebkas, ko tu pateiksi, tiks izmantots pret tevi. Nav svarīgi, vai teiksi melns vai balts, jā vai nē, tāpat tiksi nomētāts ar viedokļu akmeņiem. Esmu piefiksējusi, ka šo akmeņu dēļ esmu retāk sākusi izteikties publiski, tomēr tā nevajag darīt. Jo tajā brīdī, kad lidojošo akmeņu kļūst pārāk daudz, parasti ap tevi arī sastājas cilvēki, kas tos noķer lidojumā, nolasa nost vai uzpūš pušumam. Un arī viņu ir ļoti daudz un viņi parasti ir daudz vērtīgāks ieguvums. Šie cilvēki ir tavā tuvumā arī tad, kad sviedēji sen atraduši citu mērķi.

Es daudz esmu domājusi, kāpēc cilvēki sviež un ko tur var vai nevar darīt. Pagaidām esmu nonākusi pie secinājuma, ka sviedēju neapturēsi. Haters gonna hate. Protams, situācijās, kad akmeņu vietā sāk lidot degmaisījumu pudeles, ir jāmeklē palīdzība pie tiesībsargājošajām iestādēm. Bet, kamēr tie ir akmeņi, manuprāt, ir trīs ceļi. Pirmais, nemest akmeni pašam. Un laimīgi cilvēki reti ir metēji. Otrais, nostāties priekšā cilvēkam, kuram met virsū pārāk daudz. Trešais, visefektīvākais un arī visgrūtākais – uzvērpt sev apkārt tādu lauku, kurā ļaunuma akmeņi apmaldās miglā un nokrīt zemē, nesasnieguši mērķi, bet mīlestība un viss labais var pieskarties tik tieši kā vējš.  

Un vēl, no akmeņiem var izveidot ko skaistu 🙂