Es nezinu par 100 gadiem vai īsāku laiku, esot pilnīgā vientulībā, bet tikko pagājušie divi mēneši bija pirmie un, ļoti ceru, pēdējie manā mūžā, kad tik ilgu laiku biju savdabīgā vienatnē. Par pilnīgu vientuļās salas analogu šo vienatni uzskatīt nevarēja – brīvdienās pie manis mēdza atbraukt daži tuvi cilvēki, ar kuriem tikos ārā un pa gabalu, ar priekšmetiem ievērojot principu – es pāris dienas nepieskaros nekam, ko pirms tam aizticis cits cilvēks. Diezgan sarežģīts menedžments, bet ne neiespējams.
Pirmo mēnesi jutos ļoti labi – ar entuziasmu apdarīju iekavējušās lietas, lasīju, zvanīju draugiem un tamlīdzīgi. Otrais mēnesis bija citā toņkārtā. Pieskārienu vientulība mani bija ievedusi zināmā emociju purvā. Depresijas vārdu negribu nelietīgi valkāt, tik traki nebija, tomēr nomākts noskaņojums no atsevišķām dienām sāka kļūt par regulāru ciemiņu.
Tāpēc šonedēļ pieņēmu lēmumu pārtraukt šo vientulību. Manā skatījumā inficēšanās cena ar manu diagnozi var būt diezgan augsta, bet dzīvot bez prieka man šķiet vēl briesmīgāk. Tas, protams, nenozīmē, ka tagad metīšos nez kādos piedzīvojumos – joprojām plānoju atturīgu dzīvesveidu, lieki cilvēkos neejot, bet dažu tuvu cilvēku sabiedrību vairs neliegšu. Jau pašā sākumā pieļāvu, ka šāds brīdis pienāks, tikai īsti nezināju kad. Izrādījās – divi mēneši.
Šovakar beidzot (atkal) jūtos ļoti mierīgi un piepildīti. Divas dienas un naktis laukos – dobēs, pļavās, ceļos, ugunskuros, sarunās un pieskārienos ir vērtība. Kārtējo reizi apliecinot novērtējumu tam, kas tiek liegts vai ir pazaudēts. Lai jums ceriņi, ābeļziedi un apskāvieni!
Āzija rullē
Tikai 1 jautājums – tu sevi pieskaiti pie introvertiem vai ekstravertiem? Ja pie otrajiem, tad viss skaidrs kāpēc tikai 2 mēnešus “izvilki” 😀
Zane Eniņa
Tas nav viennozīmīgi – brīžiem jūtos kā viens, brīžiem otrs. Mani apkārtējie gan visbiežāk ir gatavi mani ierindot rokasgrāmatā kā “tipisks ekstraverts”. Man patīk būt ar sevi, bet man vajag arī citus. Pārfrāzējot Regīnu Ezeru – cilvēkam vajag cilvēku.