#ziedonisgalvā

Esmu atsākusi biežāk lasīt dzeju. Atkal. Man ir sajūta, ka ne es vienīgā. Draudzene uzdāvina jaunu dzejoļu grāmatu, paziņu sociālajos tīklos manu pazibam dzejas rindas, kāds sācis vai turpina vārdus riktēt dejas solī. (Vienas rindas vijas cēli kā valsis, otras lēkā hip un hop, hip un  hop, trešās karsē prātu kā salsas soļi. Tas tā – tekstam sānsolis sanāca.)

Vispār nevar saprast, kad lasīt dzeju. Vakarā nevar – dažās rindās iekodēts tāds enerģijas lādiņš, ka ņem kaut grīdas lupatu un pusnaktī sāc berzt. Citas atvilina gadu desmitus nemanītu sentimentu, vēl citas izgāž pār tevi skumju vezumu – kāds tur vairs miegs. No rīta, savukārt, praktiskas noskaņas prātā. Dienai savas rūpes un (ne)darbi. Laikam man vispiemērotākās šķiet pēcpusdienas, kad figurē tāds noguruma un slinkuma sajaukums. Bet vispār, tas no dienas atkarīgs, citreiz no nakts.

Bet, šoreiz ne par lasīšanu. Cik dzejoļus tu zini no galvas? Es vairs nezinu. Kādreiz būtu šo skaitu apzīmējusi ar “daudz”, tagad tie izšķīduši milzīgās informācijas gūzmā, kas gadiem plūdusi cauri galvai. Vispār man ir sajūta, ka mūsdienās informācija ieplūst pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā un, kas mūsu galvās no šī plūduma aizķeras, grūti pateikt. Kaut kādas informācijas salas, emociju sanesumi, aizvainojumu draza un sirsnīguma akmeņi – katram cita kombinācija. Pieraduši, ka visu vienmēr var paskatīties gūglē, kaut kā iemācīšanās no galvas šodien nešķiet lietderīga. Varbūt, tā arī tāda nav. Bet, ne jau visu dzīve mēra pēc lietderības vai jēdzības mērauklas. Un, kas gan varbūt nelietderīgāks par dzeju? (Dzejniek, vai nav neauglīga tava sapņu smilts?).

Nu lūk, tad nu pēc šī nelietderīgi garā ievada esam nonākuši līdz manai nelietderīgajai idejai – nelietderīgi mācīties nelietderīgus dzejoļus no galvas. Tā kā šobrīd ārā plosās ziedonis un man kopš bērnības bijis Ziedonis galvā, tad es, par godu viņa šodienas 87. dzimšanas dienai esmu nolēmusi iemācīties no galvas 87 + 1 Imanta Ziedoņa dzejoli. Dažus pilnībā no nulles, citu drumstalas centīšos salasīt pa tālākajiem smadzeņu kaktiem. Laiku sev dodu līdz šī brīnišķīgā gada beigām. 242:88= 2.75, tātad pa vienam dzejolim katras 2.75 dienas. Vai tikšu galā līdz rudenim vai ap Ziemassvētkiem visu dienu skaitīšu dzejoļus, tad jau manīs. Procesu iemūžināšu video un labākam fokusam uz vertikāli un nešmaukšanos, skaitīšu tos acīm ciet. Video būs atrodami manā Youtube kanālā un Instagram kontā. Ja doma patīk – pievienojies kaut ar vienu dzejoli, pievienojot tēmturi #ziedonisgalva.