Brokastis ir tikpat šikas kā viesnīcas istaba. Kopā ar ceļabiedriem uzkodusi, dodos atpakaļ uz istabiņu parakstīt līdz brīdim, kad mūs savā aizgādībā ņems vietējais gids. Norunātajā laikā esam klāt gan mēs visi, gan gids Štefans, kurš pārzina astoņas valodas – čehu, poļu, angļu, vācu, spāņu, krievu, itāļu un slovēņu – , kā arī mazliet pieprot vēl dažas. Viņš jau ir ieskrējies poliski, bet tad es tomēr iepīkstos, ka vairāk par “tak” no viņa runas nesapratu. Gids, aci nepamirkšķinādams, pārslēdz runas plūsmas slēdzīti uz angļu valodu.
Šodien gan laiks nav pats pateicīgākais pastaigai – no gaisa krīt miglains slapjums un visa apkārtne izskatās drusku sevī ierāvusies. Labā ziņa – šeit ir par kādiem desmit grādiem siltāks nekā Latvijā un nespēju vien beigt priecāties par kokiem, kuros aizķēries gana cienījams lapu daudzums.
Mūsu izglītošanu gids iesāk ar stāstu par to, ka savulaik Olomouca bijusi Morāvijas reģiona galvaspilsēta, kas savas centrālās atrašanās vietas dēļ vēsturē spēlējusi būtisku lomu. Pilsētai ir veseli septiņi vārti, sešas baroka strūklakas, 32 metrus augsta Svētās Trīsvienības kolonna, kas iekļauta Unesco pasaules kultūras mantojuma sarakstā, kā arī daudz citu “dostoprimečateļnastju”. Gids bieži izceļ kādu aspektu, ar ko Olomouca līdzinās vai ir pārāka par netālajiem kaimiņiem – Brno, Prāgu, Krakovu, Vīni. Par vēsturiskām detaļām Vikipēdija jums noteikti pastāstīs precīzāk par mani, es atļaušos padalīties savās sajūtās, kas man šai vietā patika. Un Olomouca man patika gan.
Optimāla pilsētas sajūta: šeit dzīvo 100 000 ļautiņu, kas plašajai pilsētai nav daudz, bet pilsētas ielas ir dzīvas un ļaužu pilnas, bet arī ne pārpildītas – tieši tā kā vajag. Arī tūristi te ir, bet ne tik daudz, lai pārmāktu vietējos.
Līdzīgi Brno, arī Olomouca tiek uzskatīta par studentu pilsētu, jo šejienes universitātē mācās 23 000 studentu, tostarp daudz ārzemnieku, tādējādi turpinot kosmopolītisma tradīciju, ar kuru vieta lepojas jau kopš izseniem laikiem. Universitāte ir piepildījusi ar dzīvību virkni vēsturisku ēku, izpelnoties apzīmējumu “mazā Kembridža”. Un, kā zināms, studenti mēdz ne tikai vēsturiskās ēkas atdzīvināt, bet arī krogus, tāpēc to pilsētas centrā netrūkst.
Tā kā Otrais pasaules karš Čehiju ir salīdzinoši saudzējis, pilsētā ir ļoti daudz vēsturisku objektu – baznīcas, kas izceļas ar neticami greznu interjeru un ērģelēm, kuras taustiņus deldējis Mocarts, kurš šeit pabeidzis savu sesto simfoniju; muzeji, kur katra siena celta citā gadsimtā; svēto statuju oriģināli, kas nesen devušies ceļojumā uz Ņujorku. Pastaiga pa vecpilsētu ir brīnišķīga, jo vēsture te paveras aiz katra bruģētās ieliņas līkuma.
Nav arī tā, ka Olomouca būtu tikai vēstures mācību materiāls, šeit gana daudz arī mūsdienīgā. Te atrodams ar iedvesmu pilns modernās mākslas muzejs, no kura tornīša var pavērties uz pilsētu no augšas. Ielās gozējas glīti grafiti, gardām vai stilīgām (un ne tik stilīgām) lietām pildīti veikaliņi. Līdztekus vēsturiskajām strūklakām uzstādītas arī mūsdienīgas versijas, manuprāt, patiesi glītas!
Gids mums ik pa laikam atvainojas, ka nevaram apmeklēt vienu vai otru vietu, jo tur notiek rekonstrukcija. Skaidrs, ka īslaicīgi tās ir neērtības, bet fakts, ka atjaunošanas darbi notiek tik plašā mērogā, liecina tikai par labu. Pēc Keša (foršā blogera, kuru vedu sēņot) ieteikuma, aizstaigāju līdz hostelim “Long Story Short”. Administratore man laipni atvēl izstaigāt nesen rekonstruēto 300 gadus veco ēku. Šeit tik gaumīgi sadzīvo vēsturiskais ar mūsdienīgo – tīrs prieks! Šobrīd saimnieki rosās, lai jau decembrī pirmajā stāvā atvērtu restorānu.
Vecpilsētas centrālo laukumu tumsu kliedē Ziemassvētku tirdziņš, kur var iegādāties praktiskus un nepraktiskus nieciņus, nogaršot kādu našķi vai vienkārši patērzēt pie karsta dzēriena. Īsāk sakot, nākamreiz, braucot uz Čehiju, nelaidiet garām Olomoucu (atvainojiet, ja nepareizi latviskoju, internetā var atrast dažādas šīs pilsētas nosaukuma versijas)!
e.b.
Un kas par akustiku tajās baznīcās!!!!