Ar vairāk nekā stundas nokavēšanos izlidojam no Rīgas. Esmu mazliet nemierīga, vai paspēšu uz nākamo lidmašīnu, bet mans blakussēdētājs Andrejs gan ir mierīgs, neraugoties uz to, ka viņa pārsēšanās laiks ir daudz īsāks par manējo. “Nu, nakts Varšavā nav nemaz tik slikti,” viņš nosmej.
Kā jau nojaušat, neesmu varējusi atturēties no iespējas iepazīties ar ceļabiedru, ko liktenis laipni nosēdinājis man blakus lidmašīnā. Andrejs dodas uz Gdaņsku, kur notiks sanākšana, lai dalītos ar jaunākajām atklāsmēm par Baltijas jūras pasargāšanu piesārņojuma noplūdes gadījumā. Viņš pastāsta, ka šobrīd galvenie piesārņojuma draudi ir naftas, kā arī dažādu ķīmisku vielu noplūdes, tāpēc vērts noskaidrot, kā pēc iespējas efektīvāk tikt ar tādiem galā. Andrejs zina teikt, ka Eiropai krietni aizdomāties likusi Costa Concordia uzskriešana uz sēkļa. Itāļi secinājuši, ka gadījumā, ja šaize būtu notikusi dažus simtus metrus tālāk, kuģis būtu nogrimis un šādā situācijā nepietiktu ar visiem itāļu ūdenslīdējiem kopā, lai izglābtu pasažierus. Ja kas līdzīgs tagad notiktu Eiropā (tfu-tfu-tfu), tad citu valstu ūdenslīdēji būtu operatīvi gatavi steigties palīgā.
Šobrīd ūdenslīdēji visbiežāk jūras dibenā gremdējas atmīnēšanas nolūkā, jo Baltijas jūra joprojām glabā aptuveni 50 000 nesprāgušu mīnu un citu sprādzienbīstamu priekšmetu no Pirmā un Otrā pasaules kara. Atmīnēšana tiek veikta, lai kāds zvejnieks netīšām nesavāktu nevēlamu lomu, vai arī kuģis netrāpītu ar enkuru nesprāgušai mīnai, kas ilgi stāvot jūras ūdenī, kļuvusi trauslāka, ja tā var izteikties. Liela problēma esot ķīmiskie ieroči, kas “noglabāti” jūrā pēc Otrā pasaules kara. Metāla ietvars, kurā atrodas gāze, pa šo laiku ir sarūsējis un tagad ķīmiskās vielas sāk izplūst jūrā. Zinātnieki strīdas, vai gudrāk ir mēģināt šo “bagātību” celt ārā (un riskēt ar sprādzieniem un liela apjoma noplūdi uzreiz) vai arī ļaut jūrai tikt galā ar pakāpeniski izplūstošo piesārņojumu. Andrejs pats savulaik bijis ūdenslīdējs, tāpēc šīs tēmas viņam tuvas. Tagad gan viņš pieskata studentus Transporta un sakaru institūtā, kur tiek mācīti IT, loģistikas un menedžmenta speciālisti. Skolas audzēkņi esot gudri bez gala, Andrejs stāsta, ka daži, piemēram, labojot industriālos robotus Volkswagenam un Teslai.
Parasti man nolaišanās process neliet pie sirds, bet šovakar, pļāpājot ar Andreju, to pamanu tikai brīdī, kad LOT lidmašīnas riteņi atsitas pret skrejceļu. Kolīdz mūs izlaiž terminālī, Andrejs man pamāj uz atvadām un kopā ar vēl dažiem pasažieriem skrien uz Gdaņskas lidmašīnas pusi, kurai ap šo laiku ir jāpaceļas gaisā.
Mani vārti, no kuriem lidmašīna dosies uz Prāgu, ir netālu. Nonāku pie tiem septiņas minūtes pirms iekāpšanas. Šoreiz viss notiek laikus, drīz jau esam gaisā. Pati Prāga man gan šoreiz ies secen (nopūta), jo lidostā mani un citus rakstītājus sagaidīs busiņš un vedīs uz Čehijas austrumiem, kur apmeklēsim Olomoucu, Litomišlu un Brno. Izskatās, ka mani vasaras rakstu darbi par Ostravas apkaimi čehiem gājuši pie sirds, tāpēc tagad esmu tikusi pie nākamā uzaicinājuma ciemos.
Protams, esmu ļoti priecīga par šo iespēju vairāku iemeslu pēc. Pirmkārt jau tāpēc, ka kāds aicina ciemos, bet, otrkārt, – šis ir mans pirmais ceļojums kopš lietoju zāles. Iepriekš manā iedomu pasaulē bija ieperinājusies doma – kolīdz sākšu dzert zāles, būs jāatmet ceļošana – tad nu šobrīd izskatās, ka tik traki gluži nav. Joprojām nezinu, kā būs ar eksotiskām vietām, bet ceru, ka ar Eiropu un līdzīga klimata valstīm visam vajadzētu būt kārtībā.
Kad esam piezemējušies Prāgas lidostā, drīz pēc izkāpšanas sazīmēju pūlī poli Mateušu, ar kuru uz īsu brīdi saskrējos Varšavā iepriekšējā braucienā. Viņš mani iepazīstina ar pārējiem brauciena dalībniekiem – poļu blogeriem Martu, Karolīnu un Kristofu. Kopā dodamies ārā no lidostas, kur mūs sagaida čehu šoferis Daniels. Viņš mūs sasēdina busiņā un prasa, vai uz Olomoucu vēlamies doties Prāgai apkārt vai caurbraucot. Skaidrs, ka caurbraucot, lai vismaz pa gabalu var uzmest aci pilsētai, ar kuru man saistās daudz jauku agrīnās jaunības atmiņu.
Tā nu pamājam Prāgas dailei iztālēm, turpinot ceļu pa automaģistrāli uz austrumiem. Daniels brauc pārliecinoši, šoreiz man pat nav bail, neskatoties uz to, ka spidometra šautriņa pamatā grozās ap 140 km/h. Pārējie ceļabiedri ir likušies uz auss, bet man kaut kā miegs nenāk. Tumsā domas aizskrien pie kāda sena un traka piedzīvojuma, kuru apņemos jums kādreiz pastāstīt arī šeit.
Neilgi pirms vieniem naktī esam klāt Theresian hotel – smalkā viesnīcā ar četriem debesu spīdekļiem. Istabas ir tik plašas un glaunas kā no dizaina kataloga bildēm. Daudz spēka un laika gan brīnīties nav, jo jāliekas uz auss, lai rīt ir spēks apkārt skraidīt un iespaidus ķert!
