Viņi saskatās un ar smaidu vienojas par skaņdarba sākšanu. Kārļa pirksti pieskaras melnbaltajiem klavieru taustiņiem, ar pieskārieniem izvilinot krāsainas skaņas. Melnajām klavierēm atsaucas baltās ērģeles, kuras kā kosmosa kuģi skaņu pasaulē stūrē pasaules slavenā ērģelniece Iveta Apkalna. Harmoniskais beļģu-franču komponista Sezāra Franka skaņdarbs piepilda Latgales vēstniecības “Gors” lielo zāli, ievibrējot atnākušos vienā frekvencē. Es kopā ar Ligijas māsīcu un mammu sēžu pašā centrā, dažus metrus no skatuves.
Mūsu skatieni ir piekalti Kārlim Gustam Zariņam, manas draudzenes Ligijas vecākajam dēlam. Lai gan esmu satikusi Kārli vien dažas reizes, līdzpārdzīvojuma līmenis laužas ārā pa acīm. Nespēju iedomāties, kā šobrīd jūtas Ligija. Esmu draudzenei teikusi, ka es viņas vietā būtu no lepnuma piepūtusies vismaz gaisa balona lielumā un šūpotos kaut kur koncertzāles griestos.
Nākamo skaņdarbu Kārlis izpilda kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, kura gaitu viegliem rokas mājieniem vada Andris Poga. Lai gan joprojām galvenā uzmanība ir Kārlim skatuves centrā, pavēroju arī pārējos mūziķus. Vienā brīdī vijolnieki sāk smaidīt tā, it kā viņiem nošu lapās būtu kāds labs joks ierakstīts. Pieņemu, ka smaida iemeslu varēja uztvert vien mūziķa auss.
Kārļa uzstāšanās pēc šī skaņdarba ir galā un, aplausu pavadīts, viņš dodas aizskatuvē. “Nu tā, beidzot varēs sākt klausīties mūziku,” man čukst draudzenes māsīca Andra un es piekrītoši pamāju. Atlikušo koncerta daļu pavadu pamatā apbrīnojot Ivetu Apkalnu – trausluma un spēka apvienojumu. Arī brīžos, kad ērģelniece ar rokām un kājām nepieskaras instrumentam, var just, kā katra viņas šūna dzīvo līdzi notīm. Izpildot pēdējo skaņdarbu, Tālivalža Ķeniņa astoto simfoniju, pa gabalu nošu raksti izskatās pēc latvju zīmēm, smejamies ar Andru, ka ar tiem varētu cimdus un zeķes adīt.
Pēc koncerta seko neliela pieņemšana, kurā Iveta Apkalna pastāsta tādiem nezinīšiem kā man, kāpēc ērģeļmūzikas festivālu ORGANismi viņa rīko tieši Rēzeknē. Izrādās, Iveta pati nāk no šīs pilsētas. Varbūt iemesls ir latgaļu temperaments, varbūt personības smalkums, bet vienmēr esmu apbrīnojusi šīs sievietes sirsnību un mirdzumu. Arī šodien, pēc intensīvā koncerta viņa enerģiski sarunājas ar atnākušajiem. Mums viņa saka, ka ļoti priecājas redzēt šeit savus skolotājus, kuri kādreiz skatījās kā mazā meitene sāk savas ērģelnieces gaitas. “Es ceru, ka pēc daudziem gadiem sēdēšu zālē slavenā pianista Kārļa koncertā un atcerēšos šodienu,” Iveta smaida, bet mēs piebilstam, ka, ja vajadzēs, brauksim Kārlim līdzi just arī uz Kārnegī zāli.
Dace
Kāda jaušība, Zanīt, Taviem vārdiem runājot!
Tikai apmēram pirms nedēļas izlasīju Ligijas Zariņas grāmatu Es izvēlos iet, kuru man acu priekšā nolika bibliotēkas plauktā.Tavu burvīgo stāstu iespaidā tā mani uzrunāja un es izlasīju par Ceļu, kuru nogāja Ligija ar savu dēlu pusaudzi Kārli. Stāstam cauri vijās Kārļa mīlestība uz mūziku un sapnis kļūt par profesionālu pianistu, un, lūk, jā, ir! Paldies par šo ziņu, patiešām! Gandrīz vai žēloju puiku par noberztajām tulznainajām kājām un brīžam pustukšo punci, bet nu redzu, ka viss ir labi beidzies! :)))