Camino draugi Latvijā: lielie jaukumi un sīkās nejaucības

Dzīve

Viņi ir prom. Pašmāju un ārvalstu viesi, kas pēdējās dienas piepildīja māju un domas, ir atgriezušies savā ikdienā, man arī būtu laiks tur atgriezties. No vienas puses negribas, jo atmiņas ir vēl pavisam siltas, no otras – priecājos, ka viss ir beidzies, jo “tā nogurt var tikai no svētkiem”.

Mana 42. dzimšanas diena izvērtās tik īpaša tamdēļ, ka, līdztekus Latvijas draugiem, to bagātināja arī septiņi Camino Santjago ceļabiedri, ar kuriem iepazinos pirms gada, ejot Ziemeļu ceļu. Mūsu galvenais prieks bija satikt citam citu, pārējais bija otrā plānā. Man, protams, bija svarīgi viņus iepazīstināt ar gabaliņu Latvijas, īpaši ārpus Rīgas esošo. Tā nu saelpojāmies jūru Ragaciemā, baudījām rudens zeltu Siguldas un Līgatnes pusē, satikām pirmo sniegu Ķemeru purvā, lauzām bekas piemājas mežos, ļāvām dainu meditācijai aizvest mūs citā dimensijā. Kā jau biju cerējusi, Latvijas daba un kultūra neatstāja vienaldzīgu nevienu. Visiem maniem ciemiņiem šī bija pirmā Latvijas vizīte, bet domāju un ceru – ne pēdējā.

Vairāki draugi daļu no viesošanās laika pavadīja Rīgā, nakšņojot tur un iepazīstot pilsētu uz savu roku, pārējā laikā kopīgi braucām apkārt. Šajos braucienos diezgan bieži sanāca ieturēties ārpus mājas. Kopumā jāsaka, ka arī kulinārais sniegums draugus patīkami pārsteidza, tomēr secināju, ka mums vēl ir diezgan daudz darāmā servisa līmeņa celšanai. Vienā no ēdināšanas vietām man tika atnesta netīra zupas karote (par ko gan uzreiz saņēmu atvainošanos), bet solīto maizi pie zupas pasniedza pēc atgādinājuma, kad bļodas jau bija pusē. Citā vietā vienam no ēdājiem tika aizmirsts pasniegt ēdienu (pēc atgādinājuma, tas, protams, tika atnests (viņš pasūtīja to pašu, ko citi)), bet draugiem, kas lūdza pie frī kartupeļiem kādu mērcīti, apkalpotāja gribēja savākt iesākto porciju, lai virtuvē pievienotu mērces, nācās ieteikt, ka tās var atnest arī mazos trauciņos. Un kādā diezgan dārgā restorānā šķita, ka oficiante pusdienās ir rūgtas piepes saēdusies.  

Arī par naktsmītnēm dzirdēju atšķirīgas atsauksmes. Daļai ar nakšņošanu viss bija lieliski, bet citiem nē. Piemēram, viens pāris palika vietā, kur nestrādāja apkure. Pēc lūguma risināt šo situāciju, viņiem tika ierosināts recepcijā saņemt sildītāju un pašiem stiept to augšā pa stāvām un šaurām koka kāpnēm. Cita meitene palika hostelī, kurā bija caur booking.com rezervējusi vienu nakti brauciena sākumā, kā arī vienu brauciena beigās. Tā kā vienojāmies, ka pēdējo nakti viņa tomēr paliks pie manis, viešņa vaicāja hosteļa personālam, vai nepieciešams šo nakti atcelt. Tur atbildējuši, ka tas nav nepieciešams, lai vienkārši piezvanot. Savukārt, brīdī, kad hostelim tika zvanīts, tika sniegta cita informācija – nē, jūs jau bookingam esat samaksājusi, vairs neko atcelt nevar. Summa, protams, neliela, bet tāpat nav jauki. Viešņa no Vācijas brauca ar vilcienu, kur pie iekāpšanas pārbaudīta biļete, tāpēc viņa bija gana pārsteigta, kad brauciena sākumā, tā pati konduktore gribējusi apskatīt biļeti vēlreiz. To viņa darījusi ļoti īpatnējā manierē – stāvot blakus un dusmīgi skatoties virsū. Draudzene bija sākusi lasīt un tāpēc tikai pēc brīža pamanījusi pikto un runāt nemākošo konduktori. Un prombraucot teju visi uztrāpīja uz jau slavenajām drošības kontroles rindām lidostā, pavadot tajās kādu stundu.

Kā jau teicu iepriekš – tie visi ir dzīves sīkumi un kopumā draugi aizbrauca priecīgi un apmierināti, bet man tomēr tāds domīgs noskaņojums par mūsu viesmīlību palika.

Lai nebeigtu šo ierakstu uz sērīgas nots, pastāstīšu par kādu jauku atrakciju, kuru veicām pie atvadu vakariņām. Ideja sekojoša: visi, kas vēlas, uzraksta uz lapas kādu apgalvojumu vai jautājumu, piemēram, Zane pēc gada dzīvos laukos, vai Juris pārdos savu pirmo gleznu, vai vismaz trīs no klātesošajiem noies nākamo Camino – principā var rakstīt jebko, kas ienāk prātā par sevi vai citiem. Pēc tam katram dalībniekam jānovērtē katrs apgalvojums ar “jā” vai “nē”, prognozējot, vai tas piepildīsies. Nākamajā satikšanās reizē pēc aptuveni gada šīs prognozes tiek celtas galdā un izvērtētas – kas no tā visa ir sanācis un kura prognozes bijušas visprecīzākās. Tā var būt laba nodarbe, piemēram, Jaunā gada ballītē kolēģu vai draugu lokā. Katrā ziņā es jau nevaru sagaidīt mūsu nākamo satikšanos, kas, visticamāk, pēc gada notiks Porto.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.