Koki un šoseja: 3. sērija

Dzīve

Kas tad noticis šajos divos mēnešos kopš iepriekšējā ieraksta par šosejas un koku sāgu? Īsumā – zāģēšanai paredzētie koki ir nozāģēti, kabeļi ierakti, asfalts ceļam uzliets.

Bet, par visu pēc kārtas. Dienu pēc koku 2. sērijas ieraksta publicēšanas pagalmā iesoļoja četri vīri ķiverēs – esot izlasījuši manus spriedelējumus un nolēmuši pēc savas iniciatīvas atbraukt aprunāties. Mazliet jau smējos pie sevis par jaunajiem bloga lasītājiem piespiedu kārtā. Ar atbraukušajiem Bindera, A.C.B. un Ceļu Pārvaldes priekšniekiem izstaigājām teritoriju, apspriedām teju katru koku, saņēmu atvainošanos par brīdi, kad nevarēju piebraukt pie mājas, un solījumu turpmāk tā nedarīt vai vismaz mani brīdināt par šādām situācijām. Šī tikšanās laikam bija patīkamākais brīdis visas sāgas gaitā, jo līdz tam man katastrofāli bija pietrūkusi vienkārši cilvēciska komunikācija, nevis atsaukšanās uz punktiem un pantiem.

Pāris dienas vēlāk bija klāt vīri ar zāģiem. Tā kā šai dienā atkal strādāju no mājām, varēju fiksēt visu koku zāģēšanas un novākšanas procesu. Drošības pēc aizgāju arī aprunāties ar zāģeriem, lai pārliecinātos, ka viņu uzdevums neatšķiras no nesenās sarunas ar “priekšniecību”. Zāģētāji īstenībā bija gaužām jēdzīgi jaunieši, izteica man līdzjūtību par notiekošo, un savu darbu paveica ātri un profesionāli.

Tā nu pāris stundās gadu desmitus augušie koki un krūmi pazuda traktora piekabē un aizbrauca pa ceļu “līgodami”.

Tā kā ļaudīm parasti patīk “pirms” un “pēc” bildes, tas piedāvāju dažas no iekšiņas un āriņas, lai ir ko salīdzināt.

Tālākie darbi bija saistīti ar ceļa seguma izbūvi. Kopumā process bija mazāk briesmīgs nekā iztēlojos, vienīgais, kas mani patiešām tracināja kopā ar māju, bija ceļarullis.

Kā jau kārtīgi darboņi, dažbrīd celtnieki sāka rībināšanu jau 8 no rīta un bija vakars, kad es uzzināju, ka ceļa rullis var strādāt arī tumsā, lukturu gaismā. Bet izņemot trako vibrāciju, pārējais process bija diezgan rāms. Savu solījumu par brīdināšanu veči gan īsti neturēja, jo, kādā vēlā vakarā, atbraucot mājās, konstatēju, ka gar māju uzklāts svaigs asfalta slānis. Tas jau bija paguvis sacietēt un attiecīgi varēju tikt mājās bez īpašām problēmām, bet, ja nu es būtu iegadījusies brīdī, kad asfalts bija tikko uzliets – nez vai tas būtu iespējams.

Drīz pēc pirmā asfalta slāņa uzklāšanas celtnieki bija padomājuši, ka jāuzber neliela nobrauktuve-uzbrauktuve uz manu ceļu, bet pēc otrā slāņa gan dabūju zvanīt un palūgt, lai kaut kas tiktu darīts, lai mašīna tiktu uz ceļa bez vēdera nostrīķēšanas. Dienas vakarā viss bija paveikts kā nākas. Tagad mani uztrauc ziema. Jau iepriekš izbraukšana uz šoseju pret uzkalnu apledojušos apstākļos nebija nekāds prieks un līksme, bet tagad ceļa segums atrodas stipri augstāk nekā iepriekš, attiecīgi stāvums ir lielāks, bet nekādas ieskriešanās joslas vai citas “atlaides” man nav – ar ieskrējienu būs jālec uz šosejas, cenšoties netrāpīt kādā garāmbraucošā auto.

Kāds ir rezumē – vai vispār šai brēkai bija kāda “vilna”? Man ir sajūta, ka mana klaigāšana pasargāja dažus kokus, kā arī palīdzēja radīt zināmu respektu darbu veicējos. Nekādas neloģiskas prasības jau, manuprāt, neesmu izteikusi, bet esošās tika uzklausītas ar respektu un ātru reakciju. Protams, nemāku spriest, varbūt tas būtu noticis arī tāpat, bet varbūt reputācija “ka tik tā dullā atkal nepiezvana Panorāmai” (starp citu, paši piezvanīja) palīdzēja. Nezinu.

Tā kā pagaidām šosejas posms gar māju ir slēgts, tad nevaru novērtēt, kā ir mainījies trokšņa līmenis, bet šaubos, ka “jaunais un klusais” asfalts kompensēs nozāģēto. Vēl viena būtiska nianse ir tāda: no abām pusēm pamatīgi apzāģēta arī ceļa vidus josla. Ja kādreiz šosejas otro joslu (virzienu uz Siguldu) dzirdēju attāli, tagad, caur šķidrajiem kokiem pat redzu automašīnu plūsmu.

Turpmākie soļi? Tuvākais būs mana dzimšanas diena pēc nepilnām divām nedēļām, kurai par godu esmu aicinājusi draugus uzdāvināt man kadiķus un sastādīt tos gar māju. Ilgtermiņā lūkojos pēc jaunas dzīvesvietas. Tas nav tieši saistīts ar šo koku sāgu, bet šīs vasaras notikumi bija papildu motivators, lai nopietnāk pievērstos dzīvesvietas meklējumiem laukos. Bet, kad tas notiks, grūti teikt, jo esošo māju, lai cik brīnišķīga tā būtu, nebūs viegli pārdot.

Un, vēlreiz visiem paldies par atbalstu, piedomāšanu un īkšķu turēšanu!

3 komentāri

  • Nesatikāmies Kambodžā

    Pēc būtības tā arī nesapratu to dižo iemeslu, kāpēc kokus nocirta 😦 Diezvai kādā adekvātā valstī (piemēram, Skandināvijā) šādi rīkotos.

    Klusums ir vērtība.
    Nesen pat viena ceļotāja video dzirdēju doma, ka tādā un tāda vieta esot viņu it kā bez iemesla “besījusi”. Un tikai pēc tam esot sapratis, ka pie vainas nebeidzams transporta radītais troksnis.

    Vislabākais troksnis (dvēseles mūzika) ir tas ko mums dod daba – vēja aukas, lietus skaņas, ūdenskritums u.t.t.

  • Arī dažu koku nosargāšana ir vērtība. Grūti gan spriest, cik ļoti skaņa palielināsies, salīdzinot ar iepriekšējo variantu, jo tā tomēr ir šosejas mala.

    Iespējams, ir vērts apsvērt iespēju no ārpuses māju apstrādāt ar skaņu izolējošiem materiāliem. Ideālā gadījumā, iespējams, būtu jāmaina arī logi uz 4 pakešu bieziem.

  • A2 šoseju plānoja pārbūvēt, novietojot abas brauktuves blakus, bez meža sadalošās joslas – brauktuvi uz Rīgu pārvietojot pie brauktuves no Rīgas.
    To it kā nedarīja tādēļ, ka šajā reģionā ligzdo zaļā vārna.
    Redzot sadalošās meža joslas sašaurināšanos, vārnai būtu bijis labāk, ja to brauktuvi pārvietotu 🙂

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.