Tovakar uzkavējos zālē ilgāk, lai uzdotu dažus jautājumus skolotājai. Šāda iespēja mums ir divreiz dienā – pēc pusdienām un pašā vakarā – aprunāties ar skolotāju, ja ir neskaidrības par meditācijas praksi. Vēl varam sazināties ar organizatoriem, ja risināms kāds sadzīvisks jautājums. Visā pārējā laikā – pilnīgs klusums deviņās no desmit dienām. Ir tik neparasti apzināties, ka desmit dienas tevi neaizsniegs neviens telefona zvans, neviens e-pasts, neviena ziņa no “ārpasaules”. Iesākumā šķiet jocīgi nekomunicēt ar citiem dalībniekiem – nenovēlēt istabas kaimiņam arlabunakti, galdiņa biedram labu apetīti, neuzsmaidīt pretimnācējam. Bet drīz vien apjaut, ka tas ir arī atbrīvojoši un, galvenais, domas un sajūtas pārceļo no ārpasaules uz iekšējo, lai beidzot sajustu un sadzirdētu sevi.
Saņēmusi atbildes, izeju no zāles. Vakara meditācijas laikā ir uzsnidzis pirmais sniegs. Visi jaunie studenti jau ir savās meža mājiņās, bet vecie vēl uzkavējas zālē, tāpēc esmu vienīgais tēls pasakā. Lēnām eju pa klusumu. Laternu gaismā vēl dažas pārslas bez skaņas tuvojas zemei, no kādas mājiņas dušas telpas logiem gaisā veļas karsti tvaika mutuļi. Bet viss pārējais – priežu skujas, melleņu stublāji, vēlīnās sēnes un pat asfalts – sastindzis no baltā pārsteiguma.
Rīts un visa nākamā diena ir tikpat brīnumaina. Par piesnigušo pasauli varam priecāties gan rīta tumsā, gan gaismas pilnbriedā, gan mijkrēslī. Arī gonga skaņas, kas ik dienu mudina celties, ēst vai meditēt, šķiet skanam vēl iederīgāk. Un karotīšu šķindas, izšķīdinot medu karstajā citronu un ingvera savienībā. Jaku rāvējslēdzēji, durvju klaudzēšana un jūras šalkoņa, kura sasniedz mūs vien vējainās dienās. Katra skaņa šķiet daudz skaļāka un izteiksmīgāka, kad tām nepārklājas vārdi.
Un, cik daudz var pateikt par svešu cilvēku, kuru desmit dienas ar acs kaktiņu esi vērojis. Par cilvēku stāsta kustības, soļu vieglums un smagums, ķermeņa valodas pieklājība vai nerēķināšanās ar citiem, ēšanas veids, meditācijas process. Bet visvairāk tu uzzini pats par sevi. Gandrīz vai jādomā, vai pats sev neesi bijis svešinieks. Izrādās, tev ir jūtīgs ķermenis. Pilns ar smagumu, vieglumu, sāpēm, vibrācijām, kņudēšanu, tirpšanu un citām sajūtam. Lai arī prāta daba iepazīta mazliet labāk, tāpat tas pārsteidz ar asumu, izklaidību, viltību, mieru – kā nu kurā brīdī. Tas cenšas aptvert pats sevi un vienu no Vipassanas mācības pamatnostādnēm – viss nemitīgi mainās, tāpēc par to nav vērts satraukties.
Desmitās dienas rītā atnāku uz mājiņu pēc meditācijas. Uz dīvāna sēdošo Anheliku pamanu tikai brīdī, kad viņa pasaka “hi” un sāk smieties. Klusēšanas laiks ir beidzies, un mūsu rīcībā ir šodiena, lai aklimatizētos ikdienas dzīvei. Drīz parādās arī Katlina un Malle. Apkampjamies un lēnam pārrunājam piedzīvoto un pārdzīvoto. Kas kurai bijis grūtākais, kā prāts izklaidējies, kādas atziņas gūtas. Es atvainojos savai istabas biedrei Mallei par segu. Mana jaunā Ikea sega, kas ir ļoti silta un visādā ziņā burvīga, izrādījās ļoti skaļa – tā čaukstēja un kraukšķēja pie katras mazākās kustības. “Es ceru, ka tas tevi pārāk nekaitināja”, saku Mallei. “Nē, nekaitināja. Bet ik pa laikam biju pamatīgi izbrīnīta – nu kā viena sega var būt TIK SKAĻA”, Malle atzīst un sāk smieties, mēs pievienojamies. Segas nodarījumus viņa man kompensēja ar tikšķošu pulksteni un krēmiem, kas manai saasinātai jūtībai dažus vakarā tā cirta degunā, ka iemigt varēju ar grūtībām. Tie, protams, ir pilnīgi nieki uz dienas režīma fona (cēlāmies katru rītu ap četriem) un meditāciju apjoma (11 stundas dienā). Neparastie apstākļi un pārdzīvotais mūs ir satuvinājis – ne tikai mājiņas biedreņu ietvaros, bet ar visiem 100 dalībniekiem – ar kuru uzsāc sarunu, tā izvēršas sirsnības un mīļuma pilna.
Prombraukšanas rītā saņemam atpakaļ savus telefonus, kas šīs desmit dienas bija drošā administrācijas uzraudzībā, lai mums nebūtu kārdinājums tajos ieskatīties. Jāatzīst, ka ierīci pat īsti slēgt iekšā negribas, tomēr to daru – nepieciešama navigācija, lai gludi tiktu mājās. Uz atvadām vēl izstaigāju visas telpas, apsveicinos ar Igaunijas jūras piekrasti, samīļoju meitenes un ar nedaudz slapju acu skatienu pavadu autobusu, kas aizved daļu dalībnieku uz Tallinu.
Pati sēžos mašīnā, lai dotos mājup. Tā kā autiņam pēdējā laikā bija uznācis nelekšanas niķis, man bija pamatotas aizdomas, ka pēc desmit dienu dīkstāves šis būs tā apvainojies, ka nebūs pierunājams nekur doties, tāpēc atstāju atslēgas organizatoriem, lai šie pāris reizes piedarbina braucamo (pašiem tas nebija ļauts). Labie ļaudis bija rūcinājuši mašīnu katru dienu, tāpēc (vai citāpēc) šis pielec ar pirmo atslēgas pagriezienu.
Jau griežu ārā no stāvvietas, kad no ēkas iznesas divi jauni puiši un māj, lai apstājos. Attaisu logu. Vai es nevarētu šos aizvest līdz Haapsalu – esot palīdzējuši nokopt telpas un nokavējuši autobusu. Pārliecinājusies, ka pilsēta nav gluži 100 kilometrus pretējā virzienā, saku, lai lec tik iekšā. Dima ir no Gruzijas, bet Sergejs no Krievijas. Mēs ar Sergeju pie vārda tiekam reti, jo Dima pēc klusēšanas cenšas atgūt iekavēto. Ik pa laikam viņš ar savu entuziasmu mūs pārtauc, tad atvainojas, piebilstot, ka gruzīni varot vienlaicīgi gan runāt, gan klausīties. Pārdesmit kilometros tiek izrunāta politika, ģimenes dzīve, ceļošana un vēl viss kas. Haapsalu autoostā Tallinas autobuss sācis pasažieru uzņemšanu, tāpēc atvadas ir īsas. Dima tik paspēj ārā kāpjot vēl pateikt, ka meditācijas laikā vienu reizi paskatījies uz mani un nodomājis, ka es esot “dobrij ženšķina”. Tā nu “dobrij ženšķina” ar smaidu līdz sirdij turpina mājupceļu kopā ar pateicību par piedzīvoto. Un vēl citiem un pati sev – mazāk runāt un vairāk sajust.
Ivars
Man šķiet, ka es dažu labu nedēļu tāpat ikdienā gandrīz nerunāju ?
Bet tā jau būtu interesanti arī šo kādreiz izmēģināt.