Šosejas koku stāsts: 2. sērija

Dzīve

“Kā iet taviem kokiem?”, man prasa teju katrs satiktais draugs. Tad nu nolēmu visiem jums kopīgi pastāstīt, kas noticis kopš brīža, kad publicēju iepriekšējo “palīdzības saucienu” līdz šodienai.

Iesākumā paldies visiem, kas atsaucās, dalījās, mierināja, iedrošināja un visādi citādi juta līdzi manai šosejas koku sāgai. Pamatā ieteikumi dalījās četrās grupās: pirmie ieteica aizkrāsot zāģēšanai marķētos kokus un nakts aizsegā pārspraust mietiņus, otrie – sūdzēt tiesā koku ciršanu vai skaņas sienas nebūvēšanu, trešie – stādīt jaunus kokus, ceturtie – runāt ar lieliem priekšniekiem un izpildītājiem.

Es izvēlējos pēdējo pieeju – runāt ar visiem, kas mani būs gatavi klausīties. Pirmie atsaucās “Panorāmas” cilvēki (Zanda, Ivan un pārējie – paldies!), kas uz karstām pēdām atbrauca ciemos un sagatavoja ziņu sižetu, tai skaitā fiksēja esošo situāciju ar dronu – no augšas vēl uzskatāmāk redzams, cik šaura koku josla šķir māju no satiksmes noslogotā ceļa. Žurnālistiem situāciju skaidroja arī Vides aizsardzības un reģionālas attīstības ministrija (VARAM) un darbu pasūtītājs – Latvijas Valsts ceļi (LVC). Rezumējot atbildi – visi koki nocirsti netiks, tikai tie, kas traucēs darbiem, bet vispār pati vainīga, ka dzīvo pie ceļa. Aptuveni tādu pašu atbildi LVC atsūtīja man e-pastā. Sižets un raksts šeit:

https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/vienseta-cinas-pret-koku-cirsanu-pie-rekonstruejamas-vidzemes-sosejas.a325135/

Tālāk mēģināju runāt ar reālajiem darbu veicējiem. Vajadzēja likt lietā paziņu loku un pārliecināšanas prasmes, bet pie pareizajiem uzvārdiem un viņu mobilo telefonu numuriem tiku diezgan operatīvi – sarunāju satikties ar darbu vadītāju “notikuma vietā”. Norunātajā laikā izgāju pie mājas un novēroju, ka kaut kādi cilvēki klīst ap māju ar mērlentu. Kā vēlāk noskaidrojās – Ceļu Pārvaldes (CP) pārstāvji, kas uzrauga darbus un arī cērt kokus. Pēc mirklīša atbrauca arī būvnieka Bindera pārstāvis. Tad nu vēlreiz saņēmu apstiprinājumu, ka egļu rinda, kas ved gar pusi no mājas fasādes, tikšot saglabāta, bet ābele, kļavas un jasmīni – nocirsti. Otra eglīšu rinda (attēlā) esot zem jautājuma zīmes – tur iezīmēts Latvijas Valsts televīzijas un radio centra (LVTRC) kabelis.

Vaicāti, vai tad kabeli nevar laist gar eglēm, puiši kasa galvas un saka, ka var mēģināt, bet neko nesola. Un vispār – ir jāseko projektam un jādara, kā uzzīmēts, vien pasūtītājam esot spēks kādu citu “verdiktu” dot. Rādu arī vienu eglīti pie ieejas, kura iezīmēta ciršanai, bet kuru LVC man vēstulē (un Panorāmai sižetā) apžēlojuši. CP saka, ka viņiem tādas vēstules nav, saku, ka pārsūtīšu, bet priekšlikums negūst atsaucību. Ļoti lūdzu klātesošos darīt visu iespējamo, lai arī otru egļu rindu saglabātu, kā arī nelielu koku aizsegu no abām mājas pusēm, jo troksnis jau nenonāk pie mājas tikai frontāli. Tad CP pārstāvis diezgan vaļsirdīgi jautā būvniekam: “Nu jā, bet kur tad es ņemšu koku apjomu?” Eh.

Šķiroties vienojamies par to, ka būvnieks nākamajā sapulcē ar pasūtītāju izrunās manu gadījumu un tad sazināsimies atkal. Prasu par plānotajiem darbiem, lai varu aptuveni saprast – kad kas notiks. Detalizētas atbildes nav (bet pieņemu, ka īsti nevar būt, jo būvniecībā viss atkarīgs no 100 plus viena faktora, kaut vai laikapstākļiem), vien saņemu solījumu, ka nokļūšanas iespēja pie mājas tiks nodrošināta visu laiku.

Nākamā sapulce nenotiek, jo pasūtītāja pārstāvis uz sapulci neierodas, bet, kad sazvanos ar būvnieku pēc nedēļas, ziņas nav priecīgas – LVC esot teikuši, ka neredz nekādu pamatu veikt kaut kādus izņēmumus, lai taisot visu kā projektā uzzīmēts. Eh 2.

Pa vidu visai jezgai bija arī kāds priecīgs atgadījums. Kādu dienu pie durvīm atskanēja klauvējieni. Izejot pagalmā, ieraudzīju tur kādu vīru stāvam, kurš uzreiz pēc apsveicināšanās paziņoja, ka redzējis mani vakar pa televizoru un nolēmis iepazīstināt ar saviem pakalpojumiem. Viņš nodarbojas ar lielu koku pārstādīšanu un esot gatavs nākt palīgā no brīvas gribas! Mani esošie koki gan jau ir par lielu šādai iespējai, bet no kādas citas vietas pārstādīt jau paaugušās eglītes varot. Paldies kaut par labo gribu un atbalstu!

Šobrīd situācija ir tāda, ka apkaimē koki ir pamatīgi izcirsti un biezā koku josla starp šosejām kļuvusi pavisam žēlīga, bet koki ap manu māju vēl stāv. Domājams, ka būvnieks ir tik laipns un šādi cenšas pasargāt māju no esošās celtniecības jezgas. Un nav manī pavisam mirusi cerība, ka lielākā daļa no viņiem arī paliks.

Ar piekļūšanu arī ir jautri. Pirms pāris dienām braucām mājās, bet iebrauktuvei priekšā tikko uzrakts asfalta valnis. Bet, gods kam gods, ekskavators atslidoja un zibenīgi nolīdzināja valni, jau pēc minūtēm piecām varējām tikt mājās.

Šovakar gan nebija tik jauki. Braucam mājās, bet mums pretim divi milzīgi aparāti asfaltu grauž. Prasām celtniekiem – kā lai tiekam garām? Iesākumā viens darbinieks ar žestiem vedina braukt pa “rakumiem”, mēs neesam ar mieru – iesēdīsimies. Pienācis tuvāk un aplūkojis mašīnu no sāniem, viņš piekrīt, ka neizbrauksim.

Neko nevarot darīt, viņš mums krieviski paskaidro (līdz šim neviens no strādniekiem nav pratis latviski, bet tas jau laikam būtu pārāk daudz prasīts), ka kāda stundiņa būšot jāuzgaida – lai novietojam mašīnu krietnu gabalu atpakaļ, viņi pabeigs iesākto – tad varēs braukt. Neko, nolikām mašīnu un gājām kājām. Un škrobe nav par to – es jau saprotu, ka kādā brīdī tas asfalts ir jānograuž un kādā jāuzlej jauns, bet būtu tik cilvēcīgi mani par to pabrīdināt. “Labdien, Zane, rīt mēs raksim asfaltu, vai ir ok, ka no diviem līdz četriem nebūs piebraukšanas iespējas?” Jā, ok. Bet tā nenotiek, attiecīgi es katru dienu braucu mājās, nezinot, kādi pārsteigumi gaidīs priekšā.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.