Šorīt ieturam pēdējās brokastis ar Linnu un Alanu, apskaujamies uz atvadām un dodamies katrs savā virzienā – viņi vēl paliek Ostravā līdz pēcpusdienai, bet man jākrāmē somas, jo drīz būs klāt taksis, kas mani kopā ar diviem poļu žurnālistiem aizvedīs uz dzelzceļa staciju.
Šoreiz viss norit kā pa diedziņu – taksis ir klāt laikā, mēs arī, laicīgi nonākam stacijā, laicīgi nāk vilciens. Drīz pēc vilciena kustības sākuma poļi aiziet uz restorāna vagonu, es vēl brīdi parakstu, tad pievienojos viņiem. Man līdz šim vilciena ēdiens asociējās ar kaut ko diezgan pliekanu, bet visas šeit pieejamās porcijas izskatās lieliski! Par garšu varu spriest tikai saviem salātiem, un tie ir ideāli!
Abi poļu puiši ir baigie pekstiņi, izsmejamies un izpļāpājamies par dzīvi, jēgu un festivāliem. Viens no viņiem strādā valsts radio un vada programmas par kvalitatīvu mūziku, tāpēc man nevajadzētu brīnīties, ka viņš bez problēmām atpazīst manis nosauktos latviešu klasiskās mūzikas pārstāvjus. Bet tomēr brīnos. Es par poļu zvaigznēm nezinu neko, vajadzēs painteresēties.
Uz brauciena beigām puiši aiziet atpakaļ uz kupeju pasnaust, es turpinu rakstu darbus. Tuvojoties Varšavai, savācu mantiņas un meklēju oficiantu, lai norēķinātos par maltīti. Viss jau esot nokārtots, viņš man dara zināmu. Eh, jaukie poļi. Kupejā pateicos šiem un apsolos uzsaukt alu Rīgā – lai tik brauc ciemos! Viens no viņiem izkāpj pieturā pirms Varšavas, bet otrs palīdz man noorientēties, kā tikt līdz Vecrīgai jau nu nē, bet vecpilsētai. Tātad, ja nu jums arī iegadās iebraukt ar vilcienu Varšavā uz brīsniņu. Jāšķērso lielā iela, kas iet gar dzelzceļa staciju, un jānonāk viesnīcas Marriott pakājē – tur atrodas autobusa Nr. 175 pietura, kura galapunkts ir tieši vecpilsētā. Cita starpā, otrs galapunkts ir lidostā, dikti vērtīgs autobuss.
Vecpilsētā nonāku ap četriem pēcpusdienā – pilsēta ir mūzikas, cilvēku un kņadas pilna. Līdz lidmašīnai man “jānosit” stundas trīs, četras. Viss jau būtu labi, ja vien nebūtu jāstiepj līdzi sasodīti smagā mugursoma, kas tāda tapusi pēc vakardienas iepirkšanās aktivitātēm. Varētu jau palūgt pie kāda to atstāt, bet krietnu brīdi nerādās neviens piemērots kandidāts. Pie viena no laukumiem cerību pilna ieeju vietējā TIC – šeit ir plašas telpas, varētu izdoties sarunāt! Vēršos pie darbinieces ar savu pazemīgo lūgumu, viņa sākumā rāda šaubu pilnu seju, bet tad atmaigst – labi, dod šurp! Lieliski!
Tagad turpinu Varšavas pastaigu vieglākā solī. Lai arī esmu bijusi šeit vairākkārt, deja vu apciemo vien pāris reizes. Pagājusi nostāk no tūristu burzmas, piesēžu vietējā krodziņā uz pēcpusdienām vai priekšvakariņām – noēdu vēl vienu šķīvi ar salātiem, arī šeit tie garšo pasakaini, īpaši ceptais kazas siers! Pēc tam tupinu klīst pa ielām un priecāties par aktīvo dzīvi tajā, piemēram, kolektīva dejošana uz ielas notiek veselās trīs vietās.
Pateicībā par somas glabāšanu uzdāvinu TIC meitenei trīs pēdējās gotiņas, kas brīnumainā kārtā izdzīvojušas manā klātbūtnē veselu nedēļu. Viņa smaida un saka, ka nesen ciemojusies Rīgā un Jūrmalā, esot paticis.
175 autobuss mani lēnītēm aizvizina līdz lidostai saulrietā. Arī šeit viss ir mierīgi, reģistrēties un nodot bagāžu izdodas dažās minūtēs. Kad atrasti īstie vārti, gaidīšanas svētki var sākties. Izmantoju laiku, lai saliktu punktus uz i pēdējiem bloga ierakstiem un atgrieztos mājās “ar tīru sirdsapziņu”.
Lidmašīna šoreiz pilna ar jauniešiem, kas atgriežas mājās pēc kolektīviem pasākumiem. Arī man blakus sēd viens tīnis, kuru savā socializācijas entuziasmā cenšos iesaistīt sarunā. Dikti runīgs viņš nav, bet teiktais šķiet gaužām saturīgs un sakarīgs. Pie izdevības aprunājos par sociālajiem tīkliem un jauniešiem; viņš apstiprina, ka Instagram šobrīd esot galvenais kanāls, bet Facebook domāts veciem cilvēkiem. Tomēr gluži zemē metams arī tas neesot, noderot brīžos, kad jāsakontaktē kāds cilvēks, kuram zini vārdu un uzvārdu, bet nezini kontaktus. Pārāk ilgi blakussēdētāju netincinu, vien noskaidroju, ka viņš kopā ar pārējiem dodas mājās no pasaules olimpiādes Budapeštā. Nu re, man jau šķita, ka gudrinieki.
Nolaižoties Rīgas lidostā, ieslēdzu telefonu un īsinu laiku sociālajos tīklos, tai skaitā virpinu Twitter lenti. Viens no pēdējiem ierakstiem ir apsveikums kādam Ventspils skolēnam par gūto atzinību pasaules bioloģijas olimpiādē. Vēl pēdējo reizi piebikstu blakus sēdētājam – eu, tas nav kāds no jums? Un dzirdu kā Misters Randoms priecīgi plaukšķina, kad puisis atbild: “jā, es”.
