Centrālais Čehijas brauciena iemesls bija mūzikas festivāls “Colours of Ostrava” (Ostravas krāsas), kas ir līdz šim apjomīgākais šāda veida pasākums, kuru esmu apmeklējusi. Četru dienu garumā uz 24 skatuvēm norisinājās mūzikas, mākslas un diskusiju pasākumi. Visu cieņu organizatoriem par tik liela pasākuma rīkošanu, piedomājot par mazām un lielām lietām, lai apmeklētāji justos labi. Balstoties uz konkrētā festivāla piemēru, padalīšos pārdomās, kas, manuprāt, dara festivālu labu.
- Saturs. Tas parasti ir galvenais iemels, kāpēc mēs izvēlamies apmeklēt vienu vai citu pasākumu. Kā atzina par mani pieredzējušāki festivāla apmeklētāji no mūsu grupas, tik liels programmas raibums, kāds ir “Colours of Ostrava”, ir reta parādība. Vai tas ir pluss vai mīnuss, grūti sacīt, man personīgi programma likās pārāk plaša.
- Vieta. Konkrētajā gadījumā industriālā vide ar savu infrastruktūru bija kā festivālam radīta, nodrošinot gan dekoratīvu, gan praktisku funkciju – bija gan kur no lietus patverties, gan apsēsties noguruma brīžos, gan baudīt slēgtus pasākumus. Gonga un Bolta torņi paši par sevi ir apmeklēšanas vērtas vietas (ko arī ir iespējams apmeklēt ārpus festivāla laika).
- Ēdieni un dzērieni. Ir būts pasākumos, kur vienīgais pieejamais dzēriens ir konkrētā pasākuma sponsors, piemēram, lielas alus darītavas brūvējums, kas tev neiet pie dūšas. Čehijas festivālā arī bija viens galvenais alus partneris – vietējais ražotājs Radegast, bet arī citu alternatīvu bija gana – gan alkoholiskajiem, gan nealkoholiskajiem dzērieniem. Arī par ēdienu izvēli būtu grēks sūdzēties, katrs varēja atrast kaut ko savai gaumei un maciņam.
- Orientēšanās laikā un telpā. Festivālam bija izstrādāti ērti lietojami materiāli – gan drukātā, gan elektroniskā formātā. Es visbiežāk izmantoju festivāla aplikāciju – iespēju filtrēt notikumus pēc laika vai pēc vietas, kā arī festivāla karti, kurā ar GPS palīdzību varēja redzēt savu atrašanās vietu. Arī iespēja aši izlasīt anotāciju par katru mākslinieku, kā arī paklausīties viņa skaņdarbus Spotify, bija ļoti ērta. Un, runājot par papīra programmu – man šķiet, ka vienkāršs un pārskatāms veids, kā palīdzēt noorientēties plašajā programmā, bija augstak redzamā tabula – katrai dienai sava.
- Transports un nakšņošana. Uz festivāla norises vietu veda tramvajs, kas bija gana ērts un ar viegli saprotamu maršrutu un biļešu iegādes kārtību. Par auto novietošanas iespējām un dzīvi telšu pilsētiņā šoreiz nemāku spriest, jo tas nebija aktuāli (bet parasti tie ir būtiski jautājumi).
- Iekšā tikšana. Festivāla teritorijai bija trīs ieejas, attiecīgi garākā rinda bija minūtes trīs ilga. Pie centrālās ieejas saprotami un redzami bija izvietoti informācijas punkti un akreditācijas saņemšanas vietas.
- Ūdens. Festivāla teritorijā bija pieejams bezmaksas ūdens – man šķiet, ka šādai iespējai būtu jābūt nodrošinātai ikvienā biznesa vietā un pasākumā. Pērn pirmo reizi apmeklēju mūsu “pozitīvo” festivālu, un, lai arī daudzas lietas tur bija brīnišķīgi izdomātas, iespēja tikt pie puslitra ūdens pudelītes par pusotru eiro nav ok.
- Glāzes ar āķīti. Sākumā man šķita, ka biezās plastmasas glāzes ir depozītsistēmas paraugs, kas diemžēl nebija tiesa, toties pirmo reizi redzēju, ka glāzēm ir neliels āķītis, lai tās varētu aizāķēt aiz jostas, somas vai kā cita, tādējādi atbrīvojot rokas. Atzīšos, ka divas no tām atceļoja man līdzi uz Latviju – plānoju pielietot aveņu lasīšanai.
- Tualetes. Tas, protams, ir atkarīgs no vietas, bet iespēja izvēlēties starp pārvietojamām būdiņām un kādu no ēkās esošajām stacionārajām tualetēm (ar tualetes papīru un citām ekstrām), bija lieliska. Cita starpā, veids kā darīt apmeklētājiem pieejamas ziepes, man šķita vienkāršs un oriģināls.
- Aproces. Visās vairākdienu apmeklētāju aprocēs bija iestrādāts čips, kuru organizatori skenēja atnākot un aizejot (pieņemu, ka tādējādi tika iegūta interesanta statistika). Šīs aproces arī kalpoja kā pieejas atļauja dažādām zonām.
- Laba kompānija. Tā var izglābt arī sliktu pasākumu, bet labu pasākumu padarīt vēl labāku!
