Šīs ir pēdējās kopīgās brokastis ar Airisu, Rūpertu, Sabīnu un citiem ceļabiedriem – aptuveni puse dodas mājās jau šodien, kas, protams, ir skāde, jo šovakar ir labākā koncerta programma (vismaz manā skatījumā). Palikušajiem ir brīvdiena, ko varam izmatot pēc sava prāta.
Iesākumā aizbraucu līdz centram, lai vēlreiz lēnām izstaigātu mīlīgās ieliņas, ieskatītos baznīcā, nobildētu grafiti un iedzertu atvadu kafiju centrālajā laukumā. Pēc tam veicu to, kas mums bija programmā ieteikts – iepirkšanos. Lai arī neesmu liela šīs nodarbes cienītāja, atzīšos, ka šoreiz atstāju savu devu Čehijas ekonomikai – kā velku kleitu – tā der, kā mēru kurpes – kā man gatavotas. Un cenas arī draudzīgākas kā pie mums.
Atgriežos viesnīcā, lai noliktu mantas, uzpucējos jaunajā štātē un pēdējo reizi laižu uz festivālu. Šovakar uzstāsies franču dziedātāja Izabelle Gefroja (Isabelle Geffroy), plašāk pazīstama kā ZAZ – mans galvenais festivāla favorīts. Viņu mēdzu klausīties, kad gribas priecīgu noskaņojumu – tas parasti ierodas līdz ar pirmajām dziesmas taktīm (Zaz gan ir arī pāris bēdīgas dziesmas). Nonāku galā nepilnu stundu pirms mūziķes priekšnesuma, tieši pietiek laiks, lai stiprinātos ar zupu un kādu dzērienu.
Laicīgi ieņemtu vietu skatuves tuvumā un vēl tieku stāvēt uz neliela paaugstinājuma, zem kura slēpjas kabeļi. Pamazām pūlis kļūst aizvien ciešāks un plašāks, pie skatuves sarodas izredzētie fotogrāfi. Tad parādās visi mūziķi un pati pēdējā kopā ar dziesmas sākumu uz skatuves (tiešā un pārnestā nozīmē) uzlec ZAZ. Viņas tēls ir vienlaikus sportisks un sievišķīgs, un pāri visam – neaprakstāmi enerģisks. Faktiski visu uzstāšanās laiku francūziete lec, sazinās ar publiku, koķetē ar pārējiem grupas dalībniekiem un, protams, dzied. Dziesmu starplaikos meitene daudz lauza mēli čehu valodā, ko publika uztver ar sajūsmu. Acu tuša kopā ar sviedriem vai asarām notek pār vaigiem jau pirmo dziesmu laikā, par ko viņa tikai parausta plecus un nosaka, ka makijāž ir prom. Man šķiet, ka mūziķu un publikas savstarpējā mīlestība burtiski karājas virs galvām, vien daži uzkasīti matu ērkuļi, kas savlaicīgi ieradušies, lai ieņemtu vietu tuvāk The Cure, kas uzstāsies nākamie, neitrālā pozīcijā noraugās uz apkārt notiekošo. Uzstāšanās beigās visa grupa iznāk uz mēles, lai atvadītos, bet ZAZ nevar vien beigt sūtīt gaisa bučas un apskāvienus, līdz skatuves darbinieks viņu “savalda” un uz rokām aiznes aizskatuvē.
Mans festivāls ir izdevies un noslēdzies, neraugoties uz to, ka lielākie grandi vēl tikai kāps uz skatuves. Saņemu ziņu no īrietes Linnas un brita Alana – abi pūtinot kājas VIP zonā, lai es arī pievienojoties. Kāpēc ne! Lai arī iepriekš neesmu šos “tēlus” diži daudz pieminējusi, abi ir brīnumjauki cilvēki. Alans vispār ir mans uzraugs un eņģelis kopš brīža, kad pamanīja manas veselības ķibeles. Viņš ik pa laikam pārjautā, kā jūtos, vai neejam par ātru un tā joprojām. Vēl viņš ir īsta stāstu zelta bedre, jo savā garajā žurnālista mūžā intervējis daudz interesantu ļaužu un piedzīvojis aizraujošas lietas. Piemēram, viņš mums stāsta, kā vairākkārt intervējis Rodu Stjuartu un cik cilvēcisku attieksmu no viņa puses pieredzējis.
Tā kā The Cure plāno plosīties uz skatuves vairāk nekā divas stundas, kolektīvi nobalsojam par koncerta vērošanu no savām sēdvietām. Skatu un noskaņojumu drusku pabojā čehu blondīne, kura apsēžas mums priekšā uz galda un gan pēc mūsu, gan citu cilvēku lūguma tomēr apsēsties normāli, lai visi redz notiekošo, tikai atrauc, ka, ja jums kaut kas nepatīk – ejiet pūlī pie skatuves. Tāda neliela konflikta gaisotne ar jaunuvi un viņas draudzeni mums ir visu koncerta laiku. Prom ejot, viena no viņām nobļaujas Linnas virzienā, ka viņa esot “so fat and so stupid”. Uz to es piebikstu Linnai un saku, ka man žēl, ka meitene par sevi tā domā un vēl skaļi visiem paziņo. Bet The Cure, protams, bija līmenī. Viņi nospēlēja gan manām ausīm garām paslīdējušas dziesmas, gan arī visus hītus. Pēdējā bija “Boys don’t cry”, veltījums Maijai (atvainojos par video kvalitāti)!
Kad uzstāšanās beigusies, pagaidām minūtes 20, kamēr pūlis izklīst, tad sākam kustēt māju virzienā – šoreiz kājām, jo tramvaji ir pārpildīti. Ceļabiedri pieskaņojas manam lēnajam tempam, dalāmies piedzīvojumu stāstos un teju nemanot sasniedzam viesnīcu. Nav pat viens naktī.
