Brokastis šajā viesu mājā ir tikpat neticamas kā vakariņas – kokosriekstu pankūciņas, mīklas rullīši ar saldu pildījumu, tēja, arbūzi, ananāsi, banāni. Droši vien vēl kaut ko aizmirsu. Arī sabiedrība lieliska – mums ar rumāņu puisi ir pievienojies jauns zviedrs, jauka kompānija, ar ko pārspriest ceļa piedzīvojumus.
Pēc brokastīm jau atkal dodos ceļā. Tuk-tuks mani aizvizina līdz autoostai, tur iesēžos busā uz Kolombo. Šoferis pirms brauciena trīs reizes apļveidā noglauda lielo stūres ratu, saliek rokas uz mirkli lūgšanā un tad nobučo stūres vidu. Gatavi! Pedālis grīdā – līkumošana un kratīšanās var sākties.
Esam nobraukuši vien minūtes 15, kad ar šausmām saprotu, ka man vajag čurāt. Nuja – brokastīs tēja, arbūzs, vēl krietns ūdens daudzums. Parasti šeit šāda problēma nav, jo viss tiek izsvīsts, bet šoreiz pārmaiņas pēc ir. Pieturas pa ceļam ir tik īsas, ka neko apmeklēt nevar paspēt. Nu labi, nolemju, ka, ja nevarēs turēt, vienkārši kāpšu ārā pirmajā apdzīvotajā vietā. Citādi – ceļš kā ceļš, nu jau esmu pieradusi pie skata aiz logiem.
Brīnumainā kārtā tomēr izturu trīs stundu braucienu līdz iecerētajam mērķim Gallei, kur raitā solī dodos uz dzelzceļa staciju, kur atrodas man pazīstamas labierīcības. Ja šobrīd kāds tuk-tuks pavaicās, kurp es dodos, teikšu taisnību! Tualetē neesmu viena – zem izlietnes uz mani skatās izbrīnījusies žurciņa. Tā mēs brīdi vērojam viena otra, šī neiztur pirmā un pazūd kanalizācijas līkločos.
Stacijā pie viena noskaidroju, cikos atiet nākamais vilciens uz Kolombo – manā rīcība ir divas stundas Galles apskatei. Hinduistu tempļus varu aplūkot tikai no ārpuses, jo tie dienas vidū ir slēgti. Tad nu dodos pastaigā pa šejienes galveno atrakciju – Galles fortu. Mazajā pilsētiņā ir pilnīgi cita atmosfēra, it kā laiks šeit būtu iekonservēts. Savulaik svarīgajā ostas pilsētā 16. gadsimtā parosījušies portugāļi, bet ziedu laikus vieta piedzīvojusi 18. gadsimtā, holandiešu koloniālā perioda laikā. Senajās ēkās vietu radušas viesnīcas, kafejnīcas, mazi veikaliņi. Karstums un mierīgā mūzika tā vien vedina palēnināt soli vai apstāties pavisam, lai pakavētos mirkļa noskaņā.
Forta galā slejas balta bāka, no nocietinājuma vaļņa paveras iespaidīgs skats uz okeānu un pilsētu. Turpat blakus vietējais tēls dancina čūsku stabules pavadībā, tuvumā iet negribas.
Gana apskatījusi fortu, čāpoju atpakaļ uz dzelzceļa staciju. Nu jau kases ir vaļā, nopērku biļeti un dodos uz peronu. Uzreiz nāk arī vilciens, izdodas veiksmīgi tikt pie skatloga. Arī šis maršruts ir diezgan īpašs, jo vilciena sliedes iet faktiski gar pašu okeānu. Man blakus iesākumā sēž meitene no Šveices, pēc tam no Polijas – dalāmies iespaidos par līdz šim pieredzēto.
Galamērķī jau nekļūdīgi atrodu 190 autobusa pieturu, vienīgi viens buss aiziet gar degunu, otrs neapstājas – tieku iekšā tikai trešajā. Un tad tik sākas. Tas ir vairāk stāvējiens nekā brauciens. Aptuveni 20 kilometrus garo ceļu mēs braucam trīs stundas. Lai gan informēju Šama vecākus, ka kavēšos, viņi tāpat ir satraukušies, ka es tik vēlu klīstu apkārt. Kad pārnāku pār slieksni, man pa taisno jāsēžas pie vakariņu galda, jo cilvēkam pēc tāla ceļa vajag paēst.
