Cunami, bruņurupuči un klusā pludmale

Visa nakts paiet tā, it kā gulētu nesen izkurinātā pirtī. Lai būtu zem moskītu tīkla, esmu uzrāpusies gultas otrajā stāvā. Odi klāt netiek, bet karstums gan. Kondicioniera šajā hostelī nav, bet ventilatoru var dabūt tikai pirmajā stāvā, bet tas parasti maz līdz. Tā nu nosvīstu nakti, izbaudu dušu, nomoku brokastis un esmu gatava šodienai.

Izpētot tuvumā esošos apskates objektus, esmu izšķīrusies par trīs ģeogrāfiski tuvu vietu apskati. Sāku ar tālāko – Cunami muzeju. Viens no tiem ir oficiāls, bet vairākus pakaļdarinājumus izveidojuši cilvēki netālu no tā. Īsumā, 2004. gada 26. decembrī zemestrīce izraisīja traku cunami pie Indonēzijas krastiem, visvairāk laupot dzīvības šajā zemē, bet Šrilanka ir otrajā vietā ar vairāk nekā 35 000 bojāgājušajiem. Muzejā apkopota informācija par šādu dabas katastrofu teoriju, izdzīvojušo stāsti un šausminošas fotogrāfijas. Apskatu tikai daļu, pārāk traki tas ir. Eju ārā un ar daudz lielāku bijību veros okeāna virzienā. Droši vien tajā rītā arī viss bija tikpat skaisti un mierīgi – cilvēki devās ikdienas gaitās, tūristi dzēra savu kafiju vai nomāja sērfošanas dēli. Un zeme kā tāds sadusmojies milzis izdomāja ieiet kārtīgā dušā, lai tiktu vaļā no baktērijām, īsti nešķirojot labās un sliktās. Jo gana daudz iemeslu dusmoties, to nenoliegsi.

Pārdomās iegrimusi aizeju līdz nākamajam objektam – jūras bruņurupuču saudzētavai. It kā jau labi, ka saudzē, bet stulbi, ka šie skaistuļi īpaši jāsaudzē. Pie ieejas jauneklis man atņem 500 rūpijas un vairāk uzmanības nepievērš. Uz izbalējušiem plakātiem sarakstītas diezgan cēlas un labas lietas – kā šie bruņurupuči, kas cietuši no laivas dzenskrūvēm, zvejnieku tīkliem, haizivju kodumiem vai citām ķezām, tiek atvesti uz šejieni un atlabst. Kad dzīvnieki atguvuši savas peldēšanas spējas, viņi tiek izlaisti atpakaļ okeānā. Nezinu, kaut kā mani šis stāsts nepārliecina. Ja jau šeit tiešām valdītu tāds bruņurupuču glābšanas entuziasms, vai nebūtu tikai normāli, ka kāds vietas vienīgajam apmeklētājam vēlētos pastāstīt mazliet vairāk par redzamajiem eksemplāriem?

Gājienu turpinu vēl filozofiskākā noskaņā. Pēdējais apskates objekts ir templis, kura “filiāle” atrodas uz nelielas salas okeānā. Aizstaigāju līdz okeāna krastam, sabildēju šo īpašo vietu, kas viena no retajām palikusi nesagrauta cunami laikā, un eju atpakaļ. Tikmēr templī vīkšas uz svinībām. Ir atbraukuši “augsti viesi”, kas policijas un fotogrāfu pavadībā iet piedāvāt Budam labumus. Ierastā miera vietā visi tādi satraukti, īpaši “noraujas” kāda tele, kas bija iesākusi labi pavadīt laiku tempļa teritorijā. Suns no vienas puses, baltā tērpts vīrs no otras šo izraida no paradīzes. Kamēr gaidu autobusu ielas malā, redzu, ka tele atgriežas ar papildspēkiem, kā smejos, aizgāja pasaukt mammu palīgā.

Nāk autobuss un scēnas beigas paliek mūsu iztēlei. Līdz netālajai Galles pilsētai aizvizināmies diezgan raiti. Izkāpju ņigu ņegas vidū un domāju, ko tālāk. Biju plānojusi apskatīt fortu un pāris tempļus, bet te izskatās tik pilns, ka gribas mukt tālāk. Iznāk iet gar dzelzceļa staciju – un tieši pēc 5 minūtēm atiet vilciens uz Mataru. Kāpēc ne? Nopērku biļeti 3. klasē un par 55 rūpijām (30 centiem) teju tukšā vilcienā tieku līdz nākamajai pilsētai. Matara ir diezgan liela, trokšņaina un ļoti karsta. Pie katra veikala ārā izliktas skandas, cenšoties ar skaļu mūziku pārvilināt klientus no konkurentiem. Atkal jau saņemu izbrīnītus skatienus – “un ko tu te dari?’. Es eju no vilciena stacijas un autoostu, jo šajā vietā tās nav blakus.

Autoostā lasu visus galamērķus pēc kārtas, lai atrastu nosaukumu Tangalle. Klanu bungalo satiktā poļu meitene šo vietu lielīja kā īpaši jauku, savukārt, Siri nekādā gadījumā neieteica uz to doties. Jāpārliecinās, kuram taisnība. Lai gan nojaušu jau, ka vieta man patiks, jo būs autentiskāka. Viens no pēdējiem autobusiem, kas jau sāk kustēties ārā no atoostas, ir īstais. Konduktors māj, lai lecu iekšā! Ok, pirmo reizi attopos pilnā busā bez iespējas apsēsties. Nu nekas. Sākam braukt un man nāk smiekli par vietējās “infrastruktūras” nepiemērotību – gara auguma cilvēki, kājās stāvot, var nevis kaut ko pa logu redzēt, bet gan labi aplūkot griestu telpu. Lai saprastu kaut ko no ārā notiekošā, man jāpieliecas teju līdz viduklim. Pusceļā tauta izkāpj un tieku arī apsēsties.

Tagad varu pievērsties naktsmāju meklēšanas jautājumam. Iespējas atkal jau ir plašas bez gala. Lai gan no rīta biju nozvērējusies, kas šonakt ņemšu istabu ar gaisa kondicionieri, iepatīkas kāda vieta, kas ir nepiedienīgi lēta un ar ļoti labām atsauksmēm. Pēdējā no tām ir no Latvijas. Tātad zīme. Norezervēju palikšanu un atkal pievēršos skatiem aiz loga.  

Dienas vidū esmu klāt. Tā kā blakus autoostai ir tirgus, sāku ar augļu iepirkšanu, iepriekš notestējot cenas. Ar tām šeit viss kārtībā. Par papaiju, ananāsu, kokosriekstu, dažiem mangustīniem un laimiem, šķiros no 540 rūpijām (2, 60 eur). Tad izkaulējos ar tuk-tuku un braucu uz viesu māju. Tā atrodas pusotru kilometru no centra, vietējo dzīvojamo māju rajonā. Mani sagaida laipns un labā angļu valodā runājošs jauneklis, jaunākā māsa aši iekārto istabu. Pēc dušas sataisu pusdienu šķīvi ar augļiem, vēl atliek ar ko uzcienāt rumāņu ciemiņu, kas ierodas drīz pēc manis. Tieši viņš ir tas, kas mani uzvedina uz domu, ka nevajag vis braukt atpakaļ uz pilsētas pludmali, bet gan meklēt kādu nomaļāku un skaistāku vietu, labas atsauksmes esot par Silent beach jeb Kluso pludmali. Pats vēl ceļā nevar doties, jo iegrimis darbā.

Nostopējusi uz ceļa pirmo tuk-tuku, saku, lai ved uz to Kluso vietu. Vienojamies par 200 naudiņām (1 eur). Nonākot galā, maza ķeza – man pirmo reizi ir iztērējušās mazās banknotes, varu piedāvāt tikai 500. Neesot ko izdot. Beigās šoferis sagrabina 200, paliekot parādā vēl 100. Garāmgājēji samainīt nevar, bodes tuvumā nav. Tad šis jautā – kā es tikšu atpakaļ? Nu, tad jau redzēs. Finālā sarunājam, ka rēķinus noslēgsim atpakaļceļā un 17:45 viņš man sagaidīs šajā pašā vietā. Vēlāk viņš nevarot, citādi sieva rāsies un arī nekāds saulriets jūrā no šīs piekrastes tāpat nespīdot. Nu labi.

Pēdējos pārsimts metrus līdz okeānam noeju kājām. Pludmale atrodas netālu no smalkas viesnīcas, tāpēc tajā notiekošais ar vienu aci tiek uzmanīts, kas labi. Turpat atrodas arī vietējo zvejas laivas, laba harmonija. Un pati pludmale ir tieši tāda, kādu liek pastkartēs un rāda filmās. Zils ūdens, baltas smiltis, zaļas palmas – klasiskāk nevar būt.

Ieraugu tālumā peldamies cilvēkus, eju pie viņiem. Vienatnē nekurienes vidū līst ūdenī netaisos, arī soma kādam jāuztic. Pārim iebildumu sargāt somu nav. Nevaru nesmieties, kad uzzinu, no kurienes viņi ir – no Čehijas! Saku, ka čehi laikam izskatās pēc uzticamākajiem cilvēkiem pasaulē, šie, protams, piekrīt. Par īstu peldi šo nosaukt nevar, drīzāk tāda plunčāšanās lagūnā. Atmetu domu par došanos pāri akmeņiem tālāk – uz tiem salipuši gliemeži, vietām rēgojas melni un asi jūras eži. Mierīgi sēžot var vērot garām peldošās zivis un krabju jocīgo gaitu pa akmeņiem. Pirmo reizi dzīvē redzu dabiskā vidē krabi, kas lielāks par manu plaukstu.

Pēc peldes dodos uz pludmales otru pusi. Šī vieta nav piemērota staigāšanai, jo smiltis ir ļoti mīkstas un piekrastes leņķis stāvs. Toties tā ir ideāli piemērota sēdēšanai uz liela akmens, viļņu vērošanai un līdzi paņemtā kokosrieksta notiesāšanai.

Kad viss apskatīts un apēsts, ir klāt atpakaļceļa laiks. Eju uz norunāto tikšos ar 50/50 pārliecību, ka šoferis tur būs. Ko es varu zaudēt? 100 rūpijas un uzticības devu šrilankiešiem. Esmu klāt nedaudz pirms norunātā laika, neviena nav. Lēnītēm nokasu kājas no smiltīm un apauju kājas. Nav. Nu, tātad nebūs. Eju uz šoseju kājām. Pa ceļam mani apdzen vēl kāds ārzemnieks, apsveicināmies.

Līdz ceļam nonākam faktiski vienā laikā. Amerikānis, kuru var nekļūdīgi atpazīt pēc izrunas, mani pārsteidz, sākot skaidrā singāļu valodā runāt ar bodnieku un šoferi. Tā kā tuk-tuks šeit ir tikai viens, prasu, vai kungs to ir iecerējis. Jā, bet viņš braucot uz pilsētu, varot mani pa ceļam paķert. Nure, viens ņem, otrs dod. Laižam! Īso ceļa gabaliņu nopļāpājam un izsmejamies. Īsumā izstāstu savu bēdu par uzmešanu, par ko amerikānis, kas šeit dzīvo jau vairākus gadus, atzīst, ka tā, diemžēl, esot ierasta lieta. Pats kādreiz bijis skolas direktors, bet tagad dzīvo pie draugiem Šrilankas laukos.

Pateicos par atvešanu un dodos nolīgt citu tuk-tuku, kuru pilsētā netrūkst. Tieku mājās par tādu pašu ciparu kā iepriekš – 150 rūpijām. Noskaloju peldes sāļumu, brīdi atpūšos, tad jau klāt vakariņu laiks. Izskatās, ka šovakar viesu mājā esam divatā ar rumāni – pie vakariņām pārrunājam ceļošanas un dzīves līkločus. Paulu uz Šrilanku atvedusi sērfošanas kaislība, arī šodien paguvis pavizināties uz dēļa. Brīvais laiks gan jādalot ar darbu, viņš attālināti programmē. Esam vienisprātis, ka šī ir lieliska palikšanas vieta, un vienas no gardākajām vakariņām, ko esam baudījuši Šrilankā.