Pēdas Indijas okeānā

Ceļā, Stāsti

Pēc brokastīm nonāku Siri māsas un viņas vīra aizbildniecībā. Siri mani atkal aizved līdz saviem radagabaliem un nododot saka: “precious cargo”. Pārim ir ap 80, bet abi ir tikpat žirgti un rosīgi kā mani vecāki. Kad uzslavēju viņu skaisto dārzu, saimniece tik atmet ar roku – ko nu tagad skaits, dēļ sausuma visas orhidejas nonīkušas.

Lecam auto un dodamies izbraukumā pa maziem ciematiņiem. Kolīdz nogriežam nost no satiksmes pilnajiem ceļiem, apkaime top dikti skaista – nelieli, zaļā rotā tērpti kalni ar mājām ik pēc gabaliņa. Neapdzīvotu posmu vismaz šajā apkaimē nav, mājas ir visur. Noslēdzam pasākumu ar tējas padzešanu vienā no šejienes rietumu stila kafejnīcām, pēc tam tieku izlaista autobusa pieturā, kas mani aizved līdz vienai no piekrastes pilsētām Panadura. Esmu ļoti priecīga par šo pavērsienu, jo tā varu izbēgt no iespējas atkal braukt caur Kolombo. Pēc Siri ieteikuma šodien dodos uz Hikkaduwa pludmali – tur esot tūristi, jauka pludmale, lētas jūras veltes un vispār viss ir lieliski.

Līdz pirmajam mērķim nonāku ātri, pēc tam stāvu pieturā un gaidu autobusu, kura nosaukumā būs vieta aiz Hikkaduwa. Esmu jau gaidījusi minūtes desmit, kad mani uzrunā viens no konduktoriem – uz kurieni vajag? Kad nosaucu vietu, viņš māj ar roku – come, come. Šoreiz sekoju bez šaubām – ir viegli atpazīt lietišķu aicinājumu. Lai arī mūsu šoferis brauc kā gruzīnu džigits, galā esmu pēc pusotras stundas, ir pats dienas vidus. Esmu pierezervējusi lētu hosteli, iesākuma dodos uz to.

Duša, mirklis atpūtas un esmu gatava pludmalei. Atstāju smagāko un vērtīgāko hostelī slēgtā skapītī, un dodos uz okeāna piekrasti. Iesākumā, tavu kaunu, vienkārši nevaru atrast pieeju pludmalei. Ieklīstu pat zvejnieku ostā, kuras apsargs grib 100 rūpijas, ja vēlos šo vietu apskatīt tuvāk. Te smird tā, ka pat no tāluma negribu neko apskatīt. Uz ielas metu kaunu pie malas un prasu pirmajai tūristei – kā tikt pie ūdens? Viņa par mani nesmejas, bet aizved aiz rokas līdz šaurai taciņai starp mājām – lai tik ejot uz priekšu. Tiešām, pēc brīža jau iznāku okeāna (lai gan gribas teikt – jūras) krastā.

Noauju kājas un iegremdēju kailās pēdas smiltīs, pēc tam jau ūdenī. Lēnām eju gar krastu, vērodama, kas notiek. Labā ziņa – nenotiek nekas! Neviens par mani neliekas ne zinis, urrā! Nākamajā līcī ir vēl vairāk tūristu, visi peldkostīmos. Es arī metu piesardzību pie malas, izmetos pelddrēbēs, ieziežos ar pretiedeguma krēmu un turpinu ceļu. Ir karsti, gribas iemērkties ūdenī. Nolūkojusi krastā uzticamāko meiteni, dodos klāt un vaicāju atļauju uz mazu brītiņu atstāt pie viņas somu. Nekādu problēmu!

Iebrienu ūdenī – tas ir tik silts, ka pat īsti neveldzē. Piekrastes dibens ir patīkami smilšains, tik vietām jāuzmanās no koraļļiem. Atkritumu ūdenī arī faktiski nav, kas peldi dara tīkamu. Mirkli ļāvusies Indijas okeāna skavām, rāpjos ārā un dodos pēc somas. Pateicos meitenei, uz atvadām iepazīstamies – viņa ir no Čehijas! Pamatā bālģīmji šeit ir no Krievijas, pat visi uzraksti kafejnīcās un viesnīcās ir dublēti krieviski, vai pat norādīti tikai krieviski. Pēdējo reizi ko tādu redzēju Goa, Indijā.

Turpinu lēnītēm doties uz priekšu. It kā jau saproti, drīz vajadzētu griezt riņķī, bet….nu vēl tikai mazu gabaliņu. Kādā brīdī viena no pēdām, protestēdama pret iešanu slīpumā, atgādinoši ieīdas. Ok, ok, nu jau pietiks. Nosvinu galamērķi ar mirkli atpūtas un vienu alu. Sev par prieku secinu, ka sen neesmu jutusies tik labi un brīvi. Tā vienkārši – sēžot piesvīdušā T-kreklā, pusslapjā peldkostīmā, viena pati ar savu vēju un drīzo saulrietu.  Un tiešām – neviens, neviens pats cilvēks man neko nepiedāvā visas pēcpusdienas garumā. Ideāli!

Eju atpakaļ pa saulrieta pielieto pludmali tāda mazliet noreibusi un laimīga. Pamanu maliņā sēžam kundzi gados, ka tik silti skatās saulrietā, ka man sagribas viņai kaut ko labu pateikt. Atvainojos par uzmācību un saku, ka viņa izskatās patiesi skaista šobrīd. Sieviete atplaukst pārsteigumā, saka paldies un saka, ka es arī.

Drīz vien sarkanais bumbulis, daudzu acu un lēcu pavadīts, ienirst aiz horizonta. Ar tumsas iestāšanos esmu atpakaļ savā pusē, izeju ārā uz šosejas un lūkojos pēc vakariņu vietas. Viens no krodziņiem izskatās labi. Iepazinusies ar ēdienkartes piedāvājumu un cenām, atzīstu vietu par gana labu esam. Pasūtu to pašu, ko blakus galdiņš – zivi ar frī kartupeļiem un salātiem. Garšo patiešām labi! Lai arī jau ir kārtīga tumsa, par nokļūšanu atpakaļ hostelī neraizējos – visa mūsu iela ir pilna ar naktsmītnēm, vajadzētu būt droši. Ir arī. Mūsu istabiņā ir vēl viena meitene no Anglijas, mazliet aprunājamies, tad dodos dušā un rakstīt. Man šodien līdzi Laimas šokolāde ar marcipāna pildījumu – rakstot sacienāju visus, kas vēlas. Procesa vidū pazūd elektrība, bet secinu, ka varu diezgan sekmīgi parakstīt arī tumsā.

2 komentāri

  • Fish & Chips. hehe 😀

    Bet par Laimas šokolādi runājot… visu karsto ceļojumu novazāji somā? Tur nebija viena šokolādes masa ar marcipānu kaut kur blakus?

  • Nē, zini, bija ļoti pieklājīga – man tā mierīgi stāvēja “mājās” pie Šama vecākiem, tagad paķēru līdzi šajā izbraucienā.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.