Baltais Buda un atgriešanās “mājās”

Ceļā, Stāsti

Atkal jau sēžu vilcienā. Tikai šoreiz ceļš solās būt vien divas ar pusi stundas garš, jo vilciens ir ekspresis Kandi – Kolombo. Ekspresis gan pietur gana daudzās pieturās, bet laikam “ekspresēšana” nozīmē, ka tas nepietur gluži visās. Izskatās, ka šis nav arī tik iecienīts tūristu maršruts, pagaidām vēl nav nācis neviens tirgotājs. Vajadzēja tomēr tirgū kādu augli un ūdeni paķert.

Tātad šodiena. Pamodos tīri labi izgulējusies – viena pati istabā, ērtā gultā ar palagiem augšā un apakšā. Duša ar siltu ūdeni, brokastīs augļi, vietējie plāceņi, tostermaizes un milzīgs kastrolis ar kafiju – šiks!

Palūdzu, lai viesu mājas saimnieki izsauc tuk-tuku, gribu uz atvadām paciemoties pie Lielā Budas, kas balts un stalts slejas vienā no Kandi piekalnēm. Šoferim pāris minūtes jāuzgaida, kamēr ielieku bloga ierakstu. Ja to nepārlasu pirms publicēšanas, kā šoreiz, tas ir pilns ar smieklīgām drukas kļūdām (nu jau izlaboju). Piemēram, vienā no iepriekšējiem ierakstiem konduktors ar šoferi apspriedās nevis mirkli, bet mikli.

Tuk-tuks minūtēs piecās aizvizina mani līdz Budam, mana naktsmītne bija gluži blakus. Kā jau visi, ar kuriem neesmu iepriekš apspriedusi cenu, viņš grib neadekvātu ciparu – 300 rūpijas, es saku, ka par šo braucienu godīgi būtu 100. Šķiramies ar kompromisu – 200.

Arī šeit, pirms došanās iekšā, ir jāsamaksā ieejas maksa (250 rūpijas), kas ir ok, bet naudu grib arī apavu glabātājs, kas nav ok. Daži tūristi savas čabatas iemet tuk-tukā, es ielieku maisiņā un mugursomā, kas to var liegt. Buda ir glīts gan tālumā, gan tuvumā, aiz viņa muguras ved kāpnītes, kas ļauj ciemiņiem pakāpties aptuveni līdz plecu līmenim, lai varētu aplūkot apkaimi teju no Budas skatu punkta.

Pēc vizītes izsaucu tuk-tuku caur PickMe un par trīs reizes garāku ceļa gabalu šķiros no 79 rūpijām. Līdz vilcienam vēl ir stunda laika, esmu iecerējusi to izmantot, apskatot vietējo tirgu. Sākumā tikai skatos un fotografēju, bet, ieraugot garšvielas, sāku interesēties par cenām. Viss beidzas ar to, ka drīz esmu apkrāvusies ar mazu maisiņu kaudzi – garšvielas ir nesalīdzināmi lētākas nekā pie mums. Piemēram, melnie pipari, par kuriem es, visticamāk, samaksāju tūrista cenu, maksā 1000 rūpijas (5 eur) kilogramā. Čili paciņa, ar kuru normālam latvietim pietiek gadam – 42 rūpijas (20 centus). Otrajā stāvā ir nepārtikas preces, uz dažiem pirkumiem roka paslīd arī tur.

Pusstundu pirms vilciena atiešanas esmu stacijā. Kā izrādās, lieki, jo vilciena pienākšana kavējas par nepilnu stundu. Pie iekāpšanas parādu konduktoram biļeti, viņš rāda, lai tik eju tālāk. Bāc, šeit ir kondicionieris, kas man tā nepatīk, jo, protams, ieslēgts uz maksimālo jaudu. Vietas it kā ir numurētas, bet, nezinot, cik strikti tam tiek sekots, apsēžos vienā no brīvajām vietām pie loga. Drīz mani no turienes izsēdina viena šrilankiešu būtne. Eju vēlreiz pie konduktora, viņš jau rūpīgāk paskatās biļetē, tad saprot kļūmi – man taču ir “2nd class” biļete. Tad šī laikam ir “1st class”. Nu re, manā vagonā nav kondicioniera, viss kārtībā! Toties te ir vesela prusaku paradīze, skrien pa līstīšu maliņu kā pa šoseju šurpu turpu. Plāniņa vidū izlīdis arī viens lielais, aptuveni 2 cm garais prusaks (ar ūsām būs visi 5 cm) un pēc tam netiek atpakaļ nevienā spraugā, jo dibens par lielu. Es viņu saprotu, man arī dažās alās tā ir gadījies.

Tirgotāji šo vilcienu gluži pametuši nav, šoreiz pasūtu ļoti saldu tēju ar pienu, garšo pēc atšķaidīta kondensētā piena. Aptuveni ar stundas nokavēšanos, kā jau bija paredzams, iestūrējam Kolombo. Izeju no dzelzceļa stacijas, atsitu tuk-tukistus un eju pa gaisa tiltu pāri ceļam, kur mana skatījumā būtu jābrauc 190 autobusam. Es vados pēc loģikas – iešu uz to pašu vietu, kur izkāpu turpceļā, pieņemot, ka autobuss turpinās savu apli otrā virzienā. Lūk, te jau viens stāv. Uz to gan nepaspēšu, jo jānopērk ūdens. Esmu palikusi sausā, kas + 33 grādu karstumā nav labi. Nopirkusi ūdeni, nostājos vietā, kur redzēju autobusu. Stāvu, stāvu un stāvu. Esmu iemācījusies no galvas teju visus maršrutus, bet 190 nenāk. Kad pār muguru jau nolijis kāds litrs sviedru, eju pie tirgotājiem vaicāt informāciju. Nē, 190 šeit neiet, man esot jāiet uz “other side”, ar ko es saprotu otru ceļa pusi. Brīdi padzīvojos pa to, bet “iekšējais suns” saka, ka šeit tiešām nebūs pareizi. Paklīstu vēl šurpu turpu, tad aprunājos ar policista kungu, kurš mani apgaismo, ka “other side” ir dzelzceļa stacijas otrā pusē. Nu labi, slāju uz turieni. Kādu numuru es redzēju no tiltiņa un kāda ir šī maršruta loģika, joprojām nezinu, bet otrpus stacijai tiešām autobuss ir un drīz jau sēžu savā 190-tajā numurā.

Iesākumā autobuss ir nedaudz pilns, bet pēc brīža tas top ļoti pilns. Man blakus sēdošais vīrietis miegā krīt virsū, bet pie stiprākas bremzēšanas ietriecas ar galvu priekšā stāvošajā vīrietī. Mēs saprotoši sasmaidāmies, tad stāvošais vīrietis diezgan brutāli ieriktē gulētāju citādāk – tagad viņš turpina šņākt ar galvu pieslējies autobusa sāniem. Kad man šķiet, ka autobusā vairs nav iespējams ietilpināt vēl vairāk cilvēku, iekāpj vēl kāds ducis. Īpaši filigrāns ir kārnais konduktors, kurš veikli spraucas visiem cauri, atņemdams naudu. Kā viņš spēj atcerēties, kurš pasažieris ir samaksājis, man šķiet mistika.

Līdz ar tumsu esmu klāt savā pieturā. Veikalā nopērku augļus un sviestu, pēc tam vēršos pie tuk-tuka šofera. Lai arī ceļš nav tāls, man ir pasmagi nesamie, noberzta kāja un ārā ir tumšs. Pirmais šoferis tā uzreiz nezina, kur atrodas Šama vecāku māja, bet cits viņu uzreiz apgaismo. Lai arī neesam neko runājuši par cenu, šeit man ir sajūta, ka lietas notiek godīgi (āk). Tā arī ir – pie mājas durvīm man pavaicā 70 rūpijas.

Tik jaukas ir tās vietas, kas kļūst par mājām uz brīdi. Šovakar tiešām ir tāda mājās atgriešanās sajūta. Pazīstami cilvēki, istaba, duša. Un, “last but not least” – virtuvē jau smaržo Sunas vakariņas.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.