Kolombo: ēkas ar vēsturi un rēķini ar uzviju

Neesmu uzlikusi modinātāju, bet pēc apkaimes rosības jūtu, ka rīts klāt. Šoreiz nav ne jausmas – vai ir 6 rītā vai 12 dienā. Ieskatos pulkstenī – nedaudz pāri 8. Arī istabas biedri ir pamodušies un dzirdu viņu iepazīšanos – viens esot no Indijas, otrs no Ķīnas. “Labrīt, Indija, labrīt, Ķīna”, sveicinot sauli un istabas biedrus, veļos ārā no kuba. Hosteli izvēlējos dēļ šī burvīgā iekārtojuma – katram ir sava koka kastīte, ja vēl galam piekar priekšā dvieli, vispār jūties savā valstībā.

Biju jau aizmirsusi, ka šajā vietā dod arī brokastis. Mazliet saviebjos, kad ieraugu, ka tiek servēti rīsu kunkuļi, bet lieki – tie ir salipināti kopā ar kokosriekstu pienu un garšo tīri labi, ko nevar teikt par piedevām, kas visas ir dikti asas. Vēl var tikt pie kafijas, kas pašam jāuzlej, viss hostelis brīnās un padod cits citam sietiņu. Es pagaidu, kamēr biezumi nosēžas (tie gan ir vairāk smalkumi, salīdzinoši ar mums pierasto kafiju), garšo tīri ok.

Pēc brokastīm atkal ieziežos ar kārtīgu pretiedeguma krēma devu un esmu gatava iziešanai ielās. Šoreiz esmu nolēmusi tikt līdz nosacītajam pilsētas centram ar parasto satiksmes autobusu. Nostājos pieturā, mans numurs nāk pēc minūtes. Iekāpt var normāli, apsēsties tāpat, neviens par tevi īpaši nebrīnās un brauciens maksā 15 rūpijas (7 centus). Lieliski!

Izkāpju Fort rajonā un sāku lēnītēm klīst apkārt un bildēt koloniālās celtnes. Protams, katrs šoferis vai tirgotājs uzskata par vajadzīgu skaļi paust savu aicinājumu – come, look!, mem, taxi, bet uz dienas beigām jau sāk šķist, ka “madam, tuk-tuk” ir tavs otrais vārds. Esmu apņēmusies šodien būt laipna, tāpēc visus atšuju ar smaidu. Esmu jau izstaigājusi vairākus kvartālus, apskatījusi bāku un stulpu gaisā, kad man piesitas vēl viens uzstājīgs tuk-tukists. Labi, lai izstāsta savu piedāvājumu. Nu, izrādīšot visu pilsētu, visur sagaidīs un tā. Vairākus no viņa piesauktajiem objektiem jau esmu redzējusi. Nu labi, cik maksās? Nu, dikti lēti, 10 USD stundā. Saku, ka tas neatbilst maniem budžeta kritērijiem, visu labu. Nu tad protams sākas piedāvāšana un kaulēšanās. Sešas stundas un 5000 rūpijas (25 eiro). Kamēr galvā kalkulēju rūpijas, laikam domādams, ka piekritīšu, šoferīts jau sāk stāstīt, ka tik ilgs laiks nemaz visu objektu apskatei neesot nepieciešams, ar divām, trim stundām pietikšot. Jāteic, ka vienā brīdī pat aizdomājos, varbūt tiešām kārtīgi nokaulēt ciparu un aši apskatīt “must see” vietas. Bet man laikam šī kultūra tik ļoti nepatīk – kamēr neesi piekritis, soli sauli un mēnesi kopā debesīs iedegt, kad “darījums” noslēgts, sākas “noteikumi ar mazajiem burtiņiem”. Un saprotu arī to, ka tiešām vēl gribu staigāt – pagaidām nav saule, attiecīgi karstumu var turēt. Tieku vēl pie atvadu bļāviena par 3000 rūpijām (15 eiro) un braukšanas pakaļ. Daļēji mukdama no uzmācīgā šofera, iesprūku zem vienas barjeras, iepriekš pajautājot sargam, vai tur drīkst iet. Jā, jā, viņš māj ar galvu un smaida. Nu labi. Pēc kartes skatos, ka esmu nonākusi šaurajā bezizejā, bet atpakaļ iet galīgi negribas. Pie nākamās barjeras jau trīs vīri uz mani skatās diezgan izbrīnīti un saka, ka tālāk nevarot iet. Uztaisu apjukušu ģīmi un žēli saku, ka ļoti gribu redzēt “church”. Galvenais no vīriem brīdi parunā pa rāciju, tad pavada mani, pa ceļam paskaidrojot, ka šī nav vis bezizeja, bet policijas centrālais birojs. Bet “church” te tiešām ir, vīrs mani pavada līdz tai. Iekšā gan uzzinu, ka šodien baznīca ir slēgta. Bet turpat blakus ir izeja atpakaļ civilizācijā, mērķi tikt laukā pa taisno esmu sasniegusi.

Pēc brīža sanāk iet gar ielas tirdziņu, nopērku vasaras bikses, mazu slēdzenīti skapīšiem un vēl pāris niekus. Tepat blakus ir viens no apskates objektiem – Sarkanā mošeja. Apmeklētājiem jāietinas garos paltrakos, es saņemu atļauju iet iekšā piesegusies ar lakatu. “Iekšā” gan ir dikti smalki teikts, jo sievietes tālāk par mazo pagalmiņu nedrīkst doties. Labi, safotografēju to pašu un tupinu gājienu ielās. Gribu aiziet līdz kādam templim, bet nokļūdos ar vienu ielu un saprotu kļūdu tikai pusceļā. Labi, turpināšu iet pa šo maršrutu. Pēkšņi saprotu, kāpēc man šeit viss patīk, par spīti tam, ka objektīvi vieta ir briesmīga – satiksme gāžas pa ceļa vidu, ielas malās sasēduši tukšu trauku, maisu un citu saimniecības preču vairumtirgotāji – bet te neviens “nepiesienas”, jo esmu ārā no tūristu medību zonas. Jā, cilvēki, protams, skatās virsū arī šeit, bet pamatā labvēlīgi un smaidīgi. Būtu vēl labprāt turpinājusi šī rajona apskati, bet jūtu, ka nu jau sāk vilkt uz ģībienu. Ceru uz atpūtu templī, bet nekas nesanāk – tas ir slēgts no 12 līdz 16, tagad ir viens dienā.

Tā kā esmu rajonā, kur autobusi neiet man vajadzīgajā virzienā, nolemju dot tuk-tukam vel kādu iespēju. Nosaucu, manuprāt, gana centrālu objektu – “Floating market”, drusku pakaulējos par cenu un sākam braukt. Šoferis apstājas pie pirmā taksista… lai pajautātu, kur atrodas “floating market”. Tiešām? Kā mēs varam vienoties par cenu, ka tu pat nezini, uz kurieni jābrauc? Iepriekš manu piedāvājumu braukt pēc skaitītāja šoferis noraidīja. Pa ceļam piestājam vēl trīs reizes, lai vaicātu pēc ceļa, plus izmetam pilnīgi lieku līkumu. Kāda brīdī atskan paziņojums – “mem, you see, too long road..” Jā, tāpēc, ka tu brauc ar līkumiem. Kad esam galā, iedodu drusku vairāk nekā bijām vienojušies, bet mana uzticība tuk-tukiem ir vēl zemāka nekā iepriekš. Starp citu, “floating market” nav nekāds tirgus, bet gan pāris būdeles uz ūdens. Šoreiz vienkārši izmantoju šo vietu kā orientieri, bet, ja būtu braukusi speciāli, tad gan būtu žēl. Apsēžos vienā no būdām ar domu kaut ko apēst, iedzert un atgūties no karstuma. Kamēr gaidu oficiantu uzmanību, saņemu pavisam jocīgu ziņu – apstiprinājumu viesnīcas rezervācijai uz šodienu caur “booking.com”, kuru es neesmu veikusi. Drudžaini pārdomāju, kur esmu lietojusi kredītkarti, bet varu atcerēties tikai briesmīgo ķīniešu restorānu un savu hosteli, bet abās vietās neizlaidu karti no acīm un skatījos uz pirkstiem. Hmm. Labi, šis notikumu pavērsiens ievieš izmaiņas manos plānos – aizbraukšu atpakaļ uz hosteli un datorā visu kārtīgi apskatīšu. Izeju uz ielas meklēt autobusu, un brīnumainā kārtā pa to nāk tieši mans numurs. Lecu iekšā un pārdesmit minūtēs esmu atpakaļ hostelī. Autobusi rullē!

Pirmais, ko daru, atveru datoru un cenšos kaut ko vairāk saprast par rezervāciju. To nevar atcelt (ha-ha), bet rezervētās vietas aprakstā minēts, ka kartes nepieņem un var norēķināties tikai skaidrā naudā. Rūpīgi izpētu visu kontu bilances, nekā aizdomīga. Aplūkoju vēlreiz rezervēšanas iespējas booking.com un principā to var izdarīt ar pāris klikšķiem. Aizrakstu gan booking.com, gan rezervētajai viesu mājai par šo kļūdu (cerams). Sākumā uzlieku savam booking kontam papildus drošības nosacījumus, bet pēc tam nolemju to izdzēst, pēc tam uztaisīšu jaunu. Labi, lai kas tas arī būtu, šobrīd nolemju neko vairāk nedarīt un iet paēst. Viesnīcas lejas restorāns šodien nestrādā un, izpētot google norādes, izvēlos nelielu restorānu pāris kvartālu attālumā.

Ieejot tajā, samulstu – zālē redzami vien pāris galdiņi, bet vitrīnā daži mīklas izstrādājumi, hmm. Mani laikus pamana kāda sieviete, izrādās uz restorānu ved vēl vienas durvis. Tur jau iekša ir cita valstība – galdiņi ar jauku atmosfēru, laipni apkalpotāji, kas man izstāsta par katru bufetes veidā redzamo ēdienu. Nokomplektēju šķīvi ar ēdieniem, kas ir vismazāk asi, pasūtu vēl svaigu apelsīnu sulu, par šo komplektu samaksājot 600 rūpijas (3 eiro). Salīdzināšanai – vakardienas plikie rīsi bija ap 800 naudiņām.

Paēdusi nolemju turpat vēl uzkavēties un parakstīt. Lai rakstīšana labāk veiktos, pasūtu vēl melnu kafiju un mango smūtiju. Pa vidu vēl izpļāpājos ar to pašu sievieti, kas mani ieveda iekšā, izrunājam kā patīk Šrilanka un tā. Esmu ļoti priecīga par šo vietu, saku, ka nākšu ēst arī rīt un vēl ieteikšu visiem. Un tad.. viņi man atnes uzskrūvētu rēķinu. Ja es nebūtu tik cītīgi izpētījusi ēdienkarti, kuru biju plānojusi likt arī blogā kā labu atskaites punktu cenām, visticamāk, kļūdu nepamanītu. Tagad redzu, ka manā rēķinā smūtijs pārtapis no 250 rūpijām uz 300, bet kafija no 70 uz 100. Plus klāt vēl nodokļi. Labi, par nodokļiem viņiem ir tāda prakse tos pierēķināt klāt ēdienkartes cenai, bet “izejas cena” ir nepareiza. Viesmīlis aiziet kaut ko skaidroties ar kasieri, tad atnāk atpakaļ ar tekstu, ka 480 rūpiju vienā man jāmaksā 425. Labi, atkārtosim matemātiku, es piedāvāju. 250 + 70 + 10% serviss (32)+ 10% nodokļi (32) = 384. Jā, tā esot gan. 100 rūpijas mazāk. Un nav jau stāsts par 100 rūpijām. Es pirktu tos dzērienus arī par lielāku cenu, bet nepatīk vēlēšanās tevi apčakarēt laipni smaidot. Ehh.

Esmu tikko nonākusi atpakaļ hostelī, kad man zvana Egle. Mana PR nozares kolēģe ar savu ģimeni tieši šobrīd noslēdz Šrilankas apskati un ir atgriezusies Kolombo, lai pēc pāris dienām lidotu mājup. Latvijā darbu dēļ reti sanāk tikties, jāizmanto iespēja to izdarīt šeit. Ieskrienu ašā dušā un lecu autobusā uz “centru”. Satiekamies viesnīcas foajē, tad izejam pastaigā pa nelielu promenādi gar okeānu. Uz promenādes atrodas mazi ēstūzīši, piesēžam vienā no tiem uz vakariņām. Tiekam arī pie alus, lai gan šīs vietas to nedrīkst tirgot. Tā nu paēdam, iztukšojam dzērienus, izrunājam spilgtākos Šrilankas iespaidus un citus dzīves smalkumus. Kad esam finišējusi vakariņas, tiek atnests diezgan brangs rēķins, teju 5000 rūpijas (25 eiro). Ir zināmas aizdomas, ka tas ir ar krietnu uzrēķinu, joka pēc paprasām apkalpotajam, cik maksāja alus. 600 rūpijas. Veikalā šis alus maksā 180. Bet nu labi, lai būtu. Un tad zēniem ieslēdzas alkatība, atnāk cits apkalpotājs un saka, ka aizmirsis pievienot rēķinam vienu alu, tur esot tikai divi. Cik maksā alus? Tagad jau 800. Un kopējais rēķins jau ir virs 5000. Tad Gints laipni paskaidro apkalpotājam, ka šādi rīkoties nav glīti, samaksā 5000 rūpijas un dodamies prom. Nu tā, salīdzinājumam, alus smalkajā viesnīcā, kurā ģimene dzīvo, maksā 500 rūpijas. Tad nu dodamies uz viesnīcu, turpināt pasēdēšanu tur. Viesnīca ir ne tikai smalka un glauna, bet arī slavena ar vēsturisko auru un viesiem. Galle Face Hotel strādā kopš 1864. gada un tajā nakšņojušas tādas personības kā Gandi, Če Gevara,  Arturs Konans Doils, Vivjena Lī, Stings. Kamēr mēs pļāpājam, Egles dēls aiziet noskaidrot pie viesnīcas recepcijas darbiniekiem, kuros numuriņos daži slaveni cilvēki nakšņojuši, kazi, varbūt paši guļ vienā no tiem. Pēteris atgriežas ar ziņu, ka darbinieks skatījies sistēmā un paziņojis, ka, piemēram, Če Gevara šobrīd neesot reģistrēts.