Ierašanās Kolombo

Ceļā, Stāsti

Cītīgi rakstu par Kijevu, nobāzējusies netālu no lādētājiem. Cenšos dabūt pilnu vēderu gan datoram, gan telefonam, jo neesmu pārliecināta, ka mūsu štepseļi draudzēsies ar Šrilankas ligzdām. Un svešā vietā, kur jāmeklē ceļš, palikt bez navigācijas galīgi negribas. Esmu aizrāvusies ar kļūdu labojumu, kad ar sānu redzu jūtu, ka man blakus sēdošais vīrietis strauji pieceļas un pazūd. Pametu acis uz saviem vārtiem – eu, kur palikuši cilvēki? Izskatās, ka iekāpšana sākusies pirms laika. Ātri sametu ierīces un vadus somā, un jožu uz vārtiem. Fū, viss vēl ir procesā, arī mans sola biedrs grozās tepat.

Vēl mirklis drebēšanas aukstā transfēra autobusā, līdz piebraucam pie gaisa kuģa. Šī lidmašīna ir kādas desmit reizes lielāka nekā tā, ar kuru lidoju no rīta. Vienā rindā ir astoņas sēdvietas (iepriekš trīs), nerunājot par citam dimensijām. Ieņemu savu vietu un tā ir pagalam draņķīga – esmu vidējā rindā pa vidu. Vienā pusē man sēž franču kungs, otrā šrilankiešu kundzīte. Toties malējās rindas izskatās pustukšas. Spriežam ar ceļabiedriem, ka nebūtu slikta doma izretoties, franču kungs dara zināmu, ka ļoti vēlas sēdēt pie loga. Brīdī, kad stjuarts sāk vērt ciet bagāžas nodalījumu, piebikstu blakussēdētājiem, ka ir īstais laiks ieņemt brīvās vietas, jo drīz tās vairs nebūs brīvas – visi jau cierē uz šādu iespēju. Šie pasprūk katrs uz savu pusi un man… pēkšņi paliek vienai četru solu rinda. Principā tas ir labākais, kas tālā lidojumā var notikt. Tas nozīmē, ka varēšu izstiepties taisnām kājām un sust uz nebēdu. Drīz jau tiek atnestas vidējas kvalitātes vakariņas, pēc tam var sākt riktēties uz miegu. Mani tomēr nedaudz moka sirdsapziņa, ka esmu labākos apstākļos nekā mani blakussēdētāji. Kundze ir kaut kur tālumā, bet franču kungs tepat blakus. Aizeju līdz viņam un saku, ka, ja viņam arī sagribas kādā brīdī izstiept kājas, lai dod ziņu – mainīsimies vietām. Nē, nē, viņš apgalvo, ka ir priecīgs par iespēju būt pie loga un lai es guļot mierā. Lai nu tā būtu.

Tagad, pēc pusgulētās nakts un krietnās pastaigas miegam vajadzētu nākt kārtīgi, tomēr tas nenotiek. Te kaut kas spiež, te kļūst auksti, te karsti. Ik pa laikam iekļūstam turbulencē, kad jāsprādzējas. Beigās aplieku jostu guļus pozīcijā, lai nav jāceļas katru reizi, kad atskan tinkšķis. Brīdī, kad ieslēdzas lielās gaismas, apjaušu, ka tomēr biju aizmigusi. Biznesa klasē vēl labu brīdi ir tumsa, ilgāka pagulēšana laikam ir viens no bonusiem.

Nuja, bet mēs esam augšā, dzeram kafiju (draņķīgu) un varam pievērsties domām par galamērķi. Šoreiz brauciens nav īsti ceļojums, nav arī atvaļinājums, nav komandējums. Man ir konkrēts iemesls un mērķis, bet ļaujiet to šoreiz paturēt pie sevis. Vispār apsvēru arī domu par šo braucienu nerakstīt, bet tā arī grūti, man laikam izveidojies ceļošanas – rakstīšanas reflekss. Bet var gadīties, ka kaut kādas dienas izkritīs no rakstiem, redzēsim.

Pirmās dienas palikšu Kolombo, izgulēšos un aklimatizēšos. Esmu rezervējusi burvīgu hosteli tūristu rajoniņā, ceru, ka dzīvē tas būt tikpat jauks cik bildēs un atsauksmēs.

Pirmais, ko redzu pēc piezemēšanās, ir palmas. Kā es esmu noilgojusies pēc svaigiem kokosriekstiem, būs pie kāda jātiek jau šodien. Lidostas imigrācijā veicas labi, tieku cauri bez jautājumiem, visi papīri man ir kārtībā. Tūristiem šeit iespējams nokārtot “visa on arrival”, bet ērtāk to izdarīt pirms tam internetā, var izbēgt no vienas liekas rindas. Arī mana soma ir veiksmīgi veikusi pārsēšanos, priecājos šo redzēt. Neliela rinda ir pie lidostas bankomātiem, jo vairums atbraukušie cenšas tik pie skaidras naudas. Šie bankomāti dot maksimums 50 000 rūpijas (ap 250 eiro), par to konfiscējot izņemšanas likmi 400 rūpijas (2 eiro). Vēl lielāka rinda ir pie vietējā telefonu operatora Dialog, lai tiktu pie sakariem. Nolemju, ka pie tiem tikšu vēlāk un… eju meklēt taksi. Šo soli veicu par godu franču kungam no lidmašīnas, varēsim dalīt izdevumus un pa ceļam patērzēt. Gan jau vēl paspēšu ar autobusiem un tuk-tukiem izvizināties.

Tērzējot tiešām 30 kilometri paskrien nemanot un esam mana hosteļa priekšā. No ārpuses tas izskatās labi – neliela terasīte un baseins vilina pagalmā. Atvados no francūža un taksista, un dodos iekšā. Vienīgā ķeza – istabiņā var tikt no vieniem, tagad ir 10 rītā. Labi, iešu staigāt. Atstāju lielo somu hostelī, pārvelku plānākas drēbes un apavus, ieziežos ar kārtīgu pretiedeguma krēma kārtu un esmu gatava pastaigai. Šodien pamatā plānots atrisināt tehniskās lietas, bet, ja arī kas smuks gadīsies ceļā, garām neiešu.

Pirmā vilšanās ir tāda, ka rajonā, kurā palieku, nevar piekļūt okeānam – tieši gar krastu ir vilciena sliedes, bet uzreiz aiz tām – lieli akmeņi. Arī ar pirmo ēdienreizi man neveicas – pasūtu rīsus ar cāļa gabaliņiem, man atnes principā rīsus, kuriem cālis ir bijis dažu pannu attālumā. Par to vēl arī pārmaksāju, neslēpjot vilšanos. Lai pabeigu par “sliktajām” lietām – sakasos arī ar savu pirmo tuk-tuka vadītāju, jo viņš mani aizved uz nepareizu vietu, bet pēc tam grib papildus naudu. Vispār man šķiet, ka šajā stāvoklī (negulēšana, nogurums, karstums) esmu drusku Pūķis, vienkārši jāizguļas.

Labās lietas šodien: iepirkšanās – tieku pie šampūna un citām higiēnas lietām, telefona SIM kartes ar internetu un augļiem – kokosrieksta, mazajiem banāniem, mango, guavas un citiem gardumiem. Iegriežos vairākos tempļos. Pie pirmā vīri prasa ieejas maksu – 300 rūpijas (1,50 eiro). Nav jau daudz, bet prasu, kāpēc pārītis pirms manis nemaksāja. Nu, viņi esot local. Vai es arī gribot būt local? Nu, dažreiz nav slikti būt local, atbildu. Uz to vecākais no vīriem paziņo, ka šāds risinājums ir iespējams un pavisam vienkārši – esot tikai jāapprecas. Lai apliecinātu savu vārdu nopietnību, viņš rāda man nobružātu vizītkarti – marriage specialist. Esot nez cik tūkstošos saprecinājis. Good for you, es saku. No, good for them, vīrs atbild un mēs smejoties šķiramies. Lai tiktu templī, apavi jāvelk nost, bet zeķu nav līdzi. Saules sakarsētajās vietās pēdas deg klāt pie zemes, jātiek pēc iespējas ātrāk ēnā. Man pat ir sajūta, ka pēdas ir nedaudz apdedzinātas. Pats Seema Malaka templis uz ezera nav pārāk iespaidīgs. Citādāk ir ar netālo Gangaramaya templi, kurš ir iespaidīgs un jocīgs vienlaikus. Centrālās telpas vēl ir puslīdz sakoptas, bet pārējās izskatās pēc antikvariāta, krāmu tirgus un noliktavas apvienojuma.

Pēcpusdienā mērķēju atpakaļ uz hosteli. Jau ir krietni pāri diviem, tagad var beidzot tikt pie gultasvietas, dušas un mierīgas parakstīšanas. Vairāk neko arī šodien nepasākšu – ielikšu šo ierakstu un iešu gulēt, lai rīt pamostos ar svaigu galvu un priecīgu prātu!

4 komentāri

  • “brauciens nav īsti ceļojums, nav arī atvaļinājums, nav komandējums. Man ir konkrēts iemesls un mērķis, bet ļaujiet to šoreiz paturēt pie sevis.”
    ^ hmm, tavi vārdi atstāja mani pārdomās, kādu vēl kategoriju var piedēvēt braucienam. Varu tikai minēt, ka tas ir apmeklēt kādu konkrētu cilvēku/notikumu. Ja tas tā nav, tad gan nezinu.

    Lai veicas!
    Šrilankā esmu bijis tikai “tehniski” – tranzītnosēšanās Kolombo pa ceļam uz Singapūru, lai gaisa kuģis uzpildītu degvielu. Pat no lidmašīnas ārā nelaida.

    p.s. Ja tic Revolut, tad bezmaksas izņemšana Šrilankā no ATM ir sekojošos bankomātos:
    1) Bank Nations Trust
    2) BOC Bank of Ceylon
    Tā ir 2017.g. info, iespējams, ka kaut kas ir mainījies.

  • Paldies par komentāru par bankām! Par iemesliem runājot – ir tā, ka es, piemēram, nezinu pat pilnu Tavu vārdu, mani no šī bloga var iepazīt par 90 %. Bet tos 10% kādreiz gribas paturēt sev 😉 un dažiem tuvākajiem.

  • Lai kā tur ar iemesliem, priecājos par jaunajiem ceļa stāstiem. Redzēju IG kokosriekstu un tūlīt nācu šurp cerībā, ka būs ko lasīt. 🙂

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.