Par godu vakardienas sēdēšanai šorīt ir vēlais rīts. Sakrāmēju somas, veicu izrakstīšanās procesu no hosteļa un pārvācos uz nelielo restorānu, kas atrodas kaimiņos. Pusdienas nav lētas, ap 6 eiro, toties garšo neticami labi! Ideja, ko no šiem varētu nošpikot, ir cukini nūdeles jeb vienkāršāk sakot, ļoti smalkās sloksnītēs sagriezts neliels cukini – ēd kā piedevu bez nekādas termiskas apstrādes.
Paralēli pabeidzu aprakstīt visus vakardienas piedzīvojumus, salieku bildes un esmu gatava šodienai. Tā ir diena, kad pārceļos no galvaspilsētas uz nelielu ciematiņu aptuveni 20 kilometrus tālāk. Tā kā vēl neesmu izlēmusi – braukt ar autobusu vai līgt privātu transportu, nolemju eksperimentālos nolūkos izsaukt tuk-tuku ar aplikācijas PickMe starpniecību testa braucienam, tas tāds vietējais Uber. Arī Uber šeit strādā, bet vietējie vairāk iesaka un lieto PickMe. Reģistrācija ir vienkārša un saprotama, jau drīz veicu pirmo izsaukumu. Tā kā stāvu pie vārtiem, redzu kā ierūcas tuk-tuk vadītāja telefons, kurš tikko atvedis klientu uz šejieni. Viņš akceptē manu braucienu un mēs saskatāmies – jā, viss pareizi, tuk-tuka numurs īstais. Brauciens līdz Nacionālajam muzejam, kuru vēl uz atvadām no Kolombo gribu apskatīt, izmaksā nedaudz zem 100 rūpijām (50 centi). Un pats galvenais – šoferis seko līdzi maršrutam aplikācijā, par cenu mēs nerunājam, brauciena beigās aplikācija pārskaita summu no mana konta braucēja kontam. Ideāli! Un arī cena apliecina, ka es vakar nebiju jukusi ar savām aizdomām. Viss, turpmāk izmantošu tikai šo veidu, lai dzīvo tehnoloģijas!
Muzejs ir balta, iespaidīga koloniālā laika celtne, kurā apkoptas vēstures liecības par Šrilanku. Kā jau ierasts, šādos muzejos var aplūkot dažādus priekšmetus – rotaslietas, apģērbus, darbarīkus, traukus, ieročus un tamlīdzīgi. Diezgan plašs stāsts ir par dažādām reliģijām – cik sen un kā tās nonākušas Šrilankā. Pārāk ilgi gan šeit neuzkavējos, bet ieskatam ir labi!
Atkal jau tieku pie tuk-tuka caur aplikāciju, kas par godīgu samaksu nogādā mani atpakaļ hostelī. Tā kā pasūtīšanas sistēma strādā labi un cena līdz manam ciematiņam ir nedaudz virs 5 eiro, nolemju autobusa izklaides šoreiz neizmantot. Vēl viens svarīgs iemesls ir nogādāt galā puslīdz ciešamā formā manu ciemakukuļu klāstu, kuru lielā mērā veido produkti, kuriem karstums nepatīk.
Drīz jau pie hosteļa piebrauc maza mašīnīte (šoreiz tuk-tuks man neder) un braucam ārā no Kolombo. Dikti raiti tas nesanāk, jo jau sācies vakara sastrēgumu laiks. Mans šoferis gan brauc kā traks. Prasu, vai iepriekš viņš gadījumā nav strādājis par tuk-tuka šoferi. Kā tad, 24 gadus. Tad retoriski pavaicāju, vai viņš ir pamanījis, ka vairs nebrauc ar tuk-tuku, atbildē saņemu kārtīgu smējienu.
Ārpus Kolombo dzīve tiešām izskatās citādāk. Apkārt ir daudz vairāk zaļuma, pļavās ganās govis, ielu malās banāni tiek tirgoti ar visu kātu, pie kura salipuši vairāki ķekaru riņķi. Visa brauciena laikā neredzu nevienu tūristu.
Īsto māju izdodas atrast pavisam viegli. No mājas iznāk sieviete, ar mājienu apliecinot, ka esmu nonākusi pareizajā vietā. Izķeksēju visas somas no auto, atvados no šofera un dodos pagalmā. Drīz jau spiežu roku Sunandai, Šama mammai. Šams tātad bija mans ceļabiedrs pēdējā Santjago ceļā, ar kuru sadraudzējāmies un tāpēc esmu tikusi pie šī laipnā uzaicinājuma savas vizītes laikā uzturēties pie viņa vecākiem. Pats Šams, kā arī viņa brāļi un māsa, vairs nedzīvo Šrilankā, tāpēc lielā māja ir patukša. Drīz iepazīstos ar tēti Siri arī un manas lielākās bažas – ka man būs grūti saprast šo cilvēku angļu valodas izrunu – neapstiprinās, abi runā diezgan skaidri. Tieku pie savas istabas, nolieku somas un esmu gatava ekskursijai pa māju. Sunanda, saīsinājumā Suna, izrāda iekštelpas un nedaudz arī dārzu, kamēr nav satumsis pavisam.
Īpašumā esot kādas 65 kokosriekstu palmas, paši nevarot visus apēst, tāpēc tirgojot. Ir arī banānu koki, bet pie augļiem neizdodas tikt, jo tos vēl negatavus noēd pērtiķi. Tāds pats liktenis parasti piemeklējot arī mango. Džekfruitiem ir cita ķeza – tie būtu gatavi, bet daļa atrodas augstu kokā un nav kas tiem uzkāpj pakaļ. Mūsu pastaigai pievienojas kaķis Vaitijs, kurš mani nopēta ar neslēptām aizdomām. Brīdī, kad putni noskrubina sausu beteles palmas lapu un gandrīz uzsviež to mums uz galvas, kaķis no pārbīļa ielec tuvējos krūmājos, visticamāk, būdams pārliecināts, ka es esmu šī negaidītā trokšņa cēlonis.
Pēc tam ejam iekšā un pēc nelielas atpūtas pauzes tieku aicināta vakariņās. Austrālijā dzīvojošā meita pasūtījusi picu, uz galda tiek uzlikts arī kūkas gabaliņš, ko vecāki pietaupījuši man. Neko ļaunu nenojaušot, vaicāju, vai kūkai ir kāds iemels, piemēram, dzimšanas diena. Abi saimnieki saskatās un sāk ķiķināt. “Jā, man ir dzimšanas diena”, saka Suna. Kad? Šodien! Tad nu vienlaikus saku “happy birthday” un arī sodos par Šamu, kurš man nav darījis zināmu šo faktu, būtu nopirkusi puķes vai ko tādu. Suna met ar roku un saka, ka atvestās dāvanas esot jau “more than enough”.
Pēc vakariņām un sarunām, iekārtojos savā istabā, kuras centrālais elements ir divas Radiotehnikas tumbas. Šama onkulis savulaik šeptējies pa Maskavu un atvedis no turienes 4 gabalus. Siri brīnās, kad saku, ka tās ir Latvijas ražojums, viņi bijuši pārliecināti, ka krievu. Biju iecerējusi pabeigt ierakstu, bet nekā – mūs piemeklē viens no elektrības pārrāvumiem, par kuriem tiku brīdināta. Nu neko, jāiet gulēt!
