Pēc 15 noietiem kilometriem satiekamies uz pusdienām Vilalba pilsētā. Palikt šeit vai iet tālāk? Nākamā naktsmītnē ir 18,6 km attālumā, tomēr pieņemam kolektīvu lēmumu – iesim! Šovakar pilnīgi noteikti gribam būt kopā, jo šis būs Nika atvadu vakars – rīt viņš lec autobusā uz Santjago. Galvenais iemesls šodien piebeigt pēc iespējas vairāk kilometru ir tāds, ka laiciņš ir perfekts, savukārt, rīt sola lietu.
Pārējie turpina ceļu, es esmu apņēmības pilna beidzot atrast pasta nodaļu un nosūtīt salūzušo datoru, tā lādētāju un vecās bikses uz Santjago. Izstāvu nelielu rindu un, sakopojusi visas spāņu valodas zināšanas, izstāstu savu vēlmi. Nekādu problēmu. Mantas nonāk kastē, kaste uz svariem, 16 eiro ar kapeikām un – ceļosim uz Santjago atsevišķi. Izejot no pasta, man ir sajūta, ka no somas pazuduši nevis 2 kilo, bet viss saturs. Tā šķiet pilnīgi tukša un, protams, viegla. Sajūsma mijas ar pašpārmetumiem – kāpēc es to neizdarīju daudz agrāk.
Divos dienā uzsākt 18 km gājienu nav prāta darbs, bet tukšā soma burtiski spārno. Ceļš šodien ir diezgan līdzens, attiecīgi kilometri ejas ātri. Skati nav nekādi iespaidīgie, bet kopumā gājienu var vērtēt kā glītu. Vienīgi vakarā, gribēdama paķert īsceļu, iemaldos kaut kādā drūmā šosejas posmā ar māju graustiem un atkritumiem visās malās. Galamērķī Endomondo rāda virs 39 km, tātad sanākusi garākā diena. Tomēr sagurums nav tik traks kā vakar, kas labi, jo ejam svinīgās vakariņās.
Atrodam labāko restorānu pilsētā, pasūtām uzkodās dažādas jūras veltes, otrajā zivis un reģionam raksturīgus gaļas ēdienus. Esam pieēdušies un pārēdušies, bet rēķins ar visiem dzērieniem ir 16 eiro no galviņas, kas šādā līmeņa maltītei ir ļoti piedienīgi.
Mums pievienojies brits Dans, kuru esam satikuši ceļa sākumā. Viņš aizlēkšo uz auberģi pirmais, lai paspētu līdz ciet slēgšanas laikam – desmitiem un varētu pēc tam ielaist pārējos. Mēs lēnām noslēdzam vakariņas, tad ejam atpakaļ, ir ceturksnis pēc desmitiem. Dans mūs sagaida pagalmā un saka, ka neko nav varējis padarīt – durvis jau esot bijušas slēgtas. Mums neesot citu iespēju, kā kāpt pāri sētai. Niks, daudz nedomādams, to arī izdara. Adriana saka, ka to nav gatava darīt, un, brīdi paķimerējusies ap slēdzeni, atver vārtus. Mēs sakām Danam, ka šis ir varens jokdaris. Viņš dievojas, ka neesot zinājis, ka vārtus var atdarīt, pats arī rāpies pāri sētai.
Citi viesi jau guļ, bet mēs nosēžamies ārā, puiši sameklē vīnu, un sākas viens no sirsnīgākajiem vakariem. Atceramies piedzīvoto, sākām cits citam labus vārdus, smiekli mijas ar šķiršanās skumjām.
Attālums – 39 (35) km
Izdevumi:
Nakšņošana – 6
Pārtika – 22, 40
Kopā – 28, 40 eiro
