30. diena: Zirgi kalnos

Šodien ir divas izvēles iespējas – rāpties augšā pa diezgan stāvu kalnu vai iet lēzenāku maršrutu, kas vairāk ved pa autoceļu un ir 5 kilometrus garāks. Pēc krietnām pārdomām izvēlējos kalnu. Esmu pašlaik uzkāpusi līdz pusei un neko nenožēloju. Ceļš ir kluss un mēreni saulains, bet ne tik vientuļš kā pēdējās dienās, jo esam atgriezušies uz standarta takas. Mani jau apdzina jauns pāris, velosipēdists un Adriana. Viņa vakar pievienojās mums uz vakariņām, bet pēc tam atgriezās savā rezervētajā naktsmītnē milzīgā un tukšā klosterī. Adriana stāsta, ka gulēt bijis drusku neomulīgi un viņai esot bijušas grūtības atrast lielās ēkas izeju, maldījusies minūtes piecas. Mums gan vakar bija ideāla nakšņošana – bijām vienīgie viesi jaunā, tīrā un labi aprīkotā auberģē. Tā kā zinām, ka neviens no mums nekrāc, varēja sust bez ausu aizbāžņiem.

No rīta, kā ierasts šajā sabiedrībā, paēdām kārtīgas brokastis, Šams sarūpēja visiem ceļamaizi un vēl veselu kaudzi ēdamlietu atstājām nākamajiem viesiem, jo dēļ šodienas stāvā kāpiena neviens negrib stiept liekus gramus. Atceros, ka pirms pāris nedēļām apspriedām tēmu – ko kurš darījis, lai samazinātu somas svaru. Viens izņēmis tabletes no iepakojuma, cits nogriezis birkas drēbēm. Pieliku punktu sarunai, sakot, ka izdzēsu pusi bildes datorā, lai tas būtu vieglāks.

Vienīgais, kas vakar nedaudz sabojāja manu lielisko noskaņojumu, bija apstāklis, ka beidzot WP esmu aizpildījusi 100% no pieejamās vietās, tāpēc vakardienas ierakstam tik maz bilžu. Tā kā pēc šī gājiena plānoju mainīt hostingu un ne tikai, tad papildus vietu pirkt negribu. Šodien iedomājos, ka lielākā daļa veco ierakstu jau ir pārmigrēti, tāpēc izdzēšu pirmo ASV ceļojumu, cerot, ka ar to vajadzētu pietikt līdz šī ceļa beigām.

Ceļa ēnainā daļa ir beigusies, pēdējie 200 vertikālie metri jāpieveic tiešā saulē. Tā kā pret iedeguma krēmu pēdējās nedēļās vairs nelietoju, atstāju tūbiņu Hosē auberģē. Tagad gan tā noderētu.

Esmu aizrāvusies ar ceļmalu vērošanu, bet pēkšņi mani sānu redzi piesaista kas kustīgs. O, sveika, māsa. Latvijā es šādi izrakstītām skaistulēm mestu līkumu. Tas pat nav jādara, čūskulis pats notinas no takas.

Var just, ka lēnām tuvojas virsotne. Top vēsāks un šeit joprojām pieejamas kazenes, kas cituviet nav redzētas jau pāris nedēļas.

Klāt ir plato. Koku nav, visā apkaimē aug mazi, viršiem līdzīgi krūmeļi un ganās zirgu bars. Zirgi nav norobežoti no takas un skatās uz mani tāpat kā es uz viņiem – ar ziņkāri un pietāti.

Tagad es saprotu, kāpēc man franču ceļš šķiet skaistāks – man šajā ceļā ir ļoti pietrūkuši tādi skati kā šobrīd visapkārt. Jūtos tik ļoti priecīga un pateicīga, ka esmu nokļuvusi šeit un tagad. Man atnāk arī tēmas, par ko vēlos runāt nākamajā joga nometnē (par to kaut kad vēlāk). Kalni dara sagurušu un laimīgu.

Otrpus kalnam ir aizvējš, apstājos pārvilkt šortus. Pienāk ziņā no Nika, ka viņš jau esot galā, auberģē viss lieliski – auksts baseins, silts alus un tā joprojām. Mirkli vēlāk sāk pienākt ziņas un bildes no pārējiem – reku mēs ēdam pusdienas, paskaties, kāda šeit īpaša slēptuves blogeriem, reku mēs visi šūpuļtīklos… Pie pēdējās ziņas tieši raušos stāvā nogāzē pilsētas nomalē un man tikko ir beidzies ūdens. Jāatzīst, ka jūtos drusku sašļukusi un drusku dusmojos uz saviem ceļabiedriem par šīm ziņām. Labi domātas, bet nevietā.

Laimīgā kārtā drīz parādās ceļmalas bārs, tas nozīmē, ka tikšu pie ūdens. Bārā satieku Terēzu, vienu no četriem Aļaskas soļotājiem, kuras kāja nu esot kārtībā, bet tagad uz pāris dienām no trases nocēlušas vēdera problēmas. Brīdī patērzējam, uzpildu ūdeni un dodos tālāk.

Tagad Hilde cenšas mani uzmundrināt ar Deivida Bovija “Heros”, kā arī ar ziņu uz ceļa stabiņa.

Pirmie kilometri ir tā neko, bet tad atnāk jau nopietnāks sagurums. Pēdējie divi kilometri, citējot Gunu, velkas kā puņķī iekāpis tārps. Tagad sāk pienākt ziņas, kur tu esi? Bāc, neticēsi, eju ceļu. Cik tālu? Nezinu, esmu mežā. Jūtu, ka nogurums lēnām sāk akumulēties raudienā, kas kādā brīdī (visticamāk, nepiemērotā) nāks laukā.

Beidzot ir klāt auberģe. Cenšos tikt iekšā neviena nepamanīta, bet neizdodas. Visi nāk aprunāties, bet man mazāk par visu šobrīd gribas runāties. Tas laikam ir nolasāms, drīz tieku likta mierā. Drusku paraudu dušā, pēc tam telefona sarunā, un tad atkal dzīve sāk šķist tīri tā neko.

Auberģe tiešām ir lieliska. Kad saule aiziet aiz kalna, ietina ies guļammaisos un turpinām zvilnēt (drebēt) ārā. Drīz dos arī vakariņas. Viss ir labi.

P. S. Iepriekšējā ieraksta versija ar nobeigumu kaut kur pazuda. Neko darīt.

Attālums: 26 (23 km)

Izdevumi:

Nakšņošana – 12

Pārtika – 13

Kopā: 25 eiro

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s