“Viņš ir prom, viņš ir prom!?”, Hilde stāv koridorā naktsdrēbēs un nevar saprast – paziņo vai jautā. Iededzam gaismu, lai pārliecinātos, ka Nika gulta ir tukša. Aizlaidies bez atvadīšanās. “Nu, jūs tik saldi gulējāt (murkšķējāt, burkšķējāt un purkšķējāt), ka man bija žēl modināt”, viņš raksta whatssappā. Naktī vēlreiz izpētījis transporta sarakstus un sapratis, ka viņa vilciens tomēr atiet ātrāk nekā teicis mums iepriekš, tāpēc kopīgas brokastis izpalikušas. Kas zina, varbūt tā arī ir, bet varbūt Niks negribēja asarainas atvadas. Pēdējās nedēļās sāku domāt, ka viņš tomēr ir viena lāga dvēsele, pretstatus pirmajam ārišķīgajam iespaidam.
Lēnām savācam pekeles un pārceļamies uz kaimiņu kafejnīcu pabrokastot. Kā iepriekš tika solīts, ārā līst, tāpēc nesteidzamies pamest siltās kafejnīcas telpas. Bet arī par laiku nosolāmies nežēloties. Visa iepriekšējā mēneša laikā esam piedzīvojuši vienu lietainu dienu. Plus, pa televizoru ziņās rāda šausmu skatus ar dubļu straumēm Maljorkā un viesuļvētru Floridā. Nē, nē, mums tiešām ar laiku viss ir kārtībā.
Vakardienas intensīvajā dienā neatlika laiks rakstīšanai, tad nu ieklabinu ierakstu tagad. Kad esam beiguši ēšanas un rakstu darbus, ir tuvu vienpadsmitiem, un ārā sāk spīdēt saule. Lieliski, laižam ceļā!
Pirmie kilometri šodien ir pa šosejas malu, ejam garām stabiņam, kas vēsta, ka līdz Santjago atlikuši 100 kilometri. Oficiālais stabiņš gan nez kāpēc uzlikts 99,994 km attālumā, bet ļaudis paši izveidojuši 100 km versiju.
Tad ceļš pietur pie nelielas baznīcas, bet pēc tās ievijas mežā. Sūnām apaugusi pussagruvusi akmens sēta, sūnām klāti arī koku stumbri. Ir sajūta, ka esam nonākuši pasaku mežā vai filmā, kurā nākamajā līkumā jās pretim Robins Huds vai kāds no Troņu spēļu tēliem. Pielijušie koki pie katras vēja brāzmas nopurina pār mums atsvaidzinājumu.
Šodien izbaudu iespēju soļot pavisam lēnām, jo pēc pēdējo divu dienu forsēšanas ir pienākusi kārta īsai dienai. Dažus km pirms galamērķa atrodu ceļabiedrus kafijas krūzīšu un šokolādes sabiedrībā. “Superzana”, Hilde mani sveic ar ierasto Nika saucienu, katras dienas beigās mani ieraugot. Šodien ļoti gribas ēst, tāpēc našķu vietā pasūtu kalmāru gredzenus. Meitenes pievienojas manam pasūtījumam. Pēc pusdienām turpinām soļot kopā un uzņemam smieklīgas bildes ar ceļa zīmēm, kas aicina uzmanīties no piligrimiem, kā arī statujām pamestas auberģes malā.
Ap trijiem esam galā. Iepriekšējās dienas esam iztikuši bez veļas mazgāšanas, jo septiņos vakarā ir pārāk vēlu to sākt žāvēt. Tagad apvienojam visu savalkāto un uzticam to veļas mašīnai. Apdarījuši “oficiālo programmu”, visi ieslīgstam pēcpusdienas snaudā. Pēc tam seko gardas vakariņas no auberģes pilgrim’s menu repertuāra.
Attālums: 18 (16) km
Izdevumi:
Nakšņošana – 10
Ēdiens – 19
Veļa – 2
Kopā: 31 eur
