21. diena: Astūrijas virtuve un datora gals

“Kas ir, negribas prom no luksusa?”, Niks ar smīnu vaicā, kad vēl īsi pirms divpadsmitiem vārtos pa spilveniem. Njā, ne visai gribas kaut kur kustēt no klusās istabas un ērtās gultas. Esam novilkuši iziešanu līdz pēdējam check-out brīdim. Vakar beidzot “atraisījām bizes”, pēc pilnas programmas izbaudot pilsētas dzīvi sestdienas vakarā.

Galvenais iemesls labam vakaram bija Mirjamas satikšana. Viņa uz pāris dienām šeit uzkavējas pie draudzenes, kas jau vairākus gadus dzīvo Gijon, tāpēc varēja dalīties ieteikumos par labākajām ēstuvēm un bāriem (strap citu arī Mirjama nesen satikusi blaktis). Meitenes mums izsniedza adresi ar drauga restorānu kopā ar sarakstu spāņu valodā, kas mums esot jānogaršo – chipirones, cachopo, secreto iberico, parrochas, tabla de quesos. Kad iesākumā palūdzām viesmīlim trīs no šiem ēdieniem, viņš laipni pārvaicāja (es pat teiktu ar nelielu smīnu), vai mēs esot izsalkuši. Sparīgi mājām ar galvām (smīns nenozuda). Vienojamies siera plati pasūtīt saldajā, kā Mirjama ieteica.

Pirmie parādījās astoņkāji, pie strēmelītēs sagrieztas gaļas mēs jau kļuvām nedaudz aizdomīgi par savām ēšanas spējām, bet, kad galdā parādījās pēdējais ēdiens – panēta gaļa vairākos slāņos kopā ar sieru, mēs padevāmies. Par spīti nenormāli garšīgajai maltītei, nevarējām to piebeigt. Siera plate, piedod, nākamreiz.

Šorīt mūsu ceļš ved nekur citur kā uz autoostu. Tur priekšā ir vēl pāris piligrimi, laikam visi lasa vienu un to pašu ceļvedi, kas atkal silti iesaka tikt ārā no pilsētas ar transporta palīdzību, ja vien nav vēlēšanās visu dienu vērot fabriku skursteņus tuvplānā. Ainava nav pievilcīga pat pa autobusa logu, industriālā vide nebeidzas vēl ilgi pēc izbraukšanas no Gijon.

Drīz vien esam klāt Aviles pilsētā, no kuras turpinām soļošanu. Daži piligrimi paliek auberģē tepat, mēs esam nolēmuši vismaz pieklājības pēc paieties dažus kilometrus, lai izlocītu kājas. Auberģē, kas atrodas nākamajā miestā, ir mazāk gultu un labākas atsauksmes, tas ir vēl viens labs iemesls paieties.

Pēc kilometriem sešiem mūsu ceļš ved caur Piedrasblancas miestiņam, kas pilns ar visādām kafejnīcām. Vēders sāk iezvanīt pusdienlaiku, tāpēc saņēmuši rekomendācijas par labāko vietu, kur paēst, dodamies pusdienās. Tā atkal izrādās “sidreria”. Palūdzam oficiantam padomu par labāko maltīti mūsu budžeta ietvaros un viņš mums iesaka divus ēdienus. Pirmais galdā parādās sēņu-jūras velšu sautējums. Tas noteikti ir labākais, ko esmu Camino ēdusi. Otrajā seko tas pats slāņotais gaļas-siera gabals, kas mūs piebeidza vakar. Tā kā esam pasūtījuši tikai divus ēdienus, tad šoreiz mēs piebeidzam to.

Vēl jāpastāsta par šejienes sidra pasniegšanas un lietošanas īpatnībām. Oficiants atnāk ar 0,75 litrīgu aukstu pudeli, kas aizkorķēta kā šampanietis. Atkorķētā pudele ar vienu roku tiek pacelta gaisā, bet plāna stikla glāze ar otru roku atrodas maksimāli zemu. Ar garu strūklu, nedaudz nošķiežot zemi un apkārtni, dzēriens tiek iepildīts glāzē – grami 20 – 30. Šo glāzi oficiants pasniedz klientam, un tā ir jāizdzer uzreiz. Ja noliksi dzērienu malā un malkosi lēnām, oficiants tev aizrādīs, ka tā nedrīkst darīt. Tiek uzskatīts, ka šo sidru var vispilnvērtīgāk izbaudīt tad, kad tas ir sajaucies ar skābekli. Iekštelpās sidra ieliešanai ir speciāli statīvi, kas nedaudz līdzinās vīriešu pisuāriem. Klienti paši dzērienu nedrīkst liet, jāsagaida, kad oficiants atkal nāks un ar ietrenētu roku, skatoties tālumā, iešļakstīs pāris malkus glāzē.

Pēc sātīgajām pusdienām pēdējais kilometrs uz naktsmītni šķiet pagalam stāvs un garš. Kalna galā mūs sagaida privāta auberģe, kas uzcelta otrpus baznīcai un kādreiz bijusi priestera miteklis. Šovakar palielajā ēkā esam vien seši cilvēki, mums trijiem atkal ir sava istaba.

Niks atlaižas pēcpusdienas snaudā, Šams raksta savā dienasgrāmatā, sildīdamies pievakara saulē, es gultā rakstu. No lejas skan tāda Enigmas – Enyas stila mūzika, kas vēl pastiprina laisko noskaņojumu. Esmu tikusi līdz iepriekšējai rindkopai, kad dators noraustās un nobeidzas. Līdz ar to pienāk gals arī manam labajam noskaņojumam. Nav tik traki kā iepriekšējā reizē, bet sabēdājos tāpat. Komplektā ierodas manas vakar pazudušās galvassāpes. Vēršos pēc palīdzības pie auberģes saimnieka, viņš man izsniedz paracetamolu. Pienākot vakaram, joprojām jūtos tāda apdullusi un nekāda. Puiši pagatavo vakariņās makaronus ar mērci un aicina pievienoties. Man ne pārāk gribas ēst, bet kompānijas pēc pievienojos. Izdzeru divus tējas trumuļus, cerot, ka kopā ar paracetamolu tie paveiks savu dziedinošo nakts darbu.

Attālums: 7 km ( + autobuss ~ 20 km)

Izdevumi:

Nakšņošana – 10

Transports – 2,45

Pārtika – 18,20 eiro (5 brokastis, 1,20 kafija, 12 pusdienas)

Kopā – 30,65 eiro

2 responses to “21. diena: Astūrijas virtuve un datora gals

  1. Pret galvassāpēm iesaku tikai un vienīgi Citramons-Forte ! (šur tur LV aptiekās ir (vismaz bija pirms laika) nopērkams).

  2. Tu ļoti labi izskaties! :)
    Par Astūrijas sidra liešanas/dzeršanas tradīcijām lasīju K. Onodibio romānā “Ienirt”. Forši tagad redzēt darbībā.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s