Kolīdz lidmašīnas riteņi ir atrāvušies no skrejceļa, vējš pārņem mazo Finnair lidmašīnu savā varā – tiekam mētāti un raustīti uz visām pusēm. Salodā smird pēc degvielas, no visām malām tiek virsū pūsts pārmērīgi karsts gaiss. Šī ir viena no retajām reizēm, kad pārliecinos, vai kāds nav nospēris vemšanas maisiņu. Lai arī lidojums līdz Helsinkiem ilgst tikai nedaudz vairāk nekā stundu, pēc izkāpšanas no lidmašīnas galva ir galīgi dulla.
Līdz nākamajam lidojumam vēl krietna stunda, tāpēc galvas noskaidrošanas un kāju izlocīšanas nolūkos klīstu pa Helsinku lidostu. Pirmais, kas šejieni atšķir no mūsu lidostas, ir drūzma. Salīdzinoši nelielā lidosta čum un mudž, aptuveni puse apkārtējo ir ar aziātiskiem vaibstiem – Somijai ir laba tiešā satiksme ar Āziju. Kopumā sajūta ir mājīga un nospriežu, ka tas ir koka grīdas un apgaismojuma nopelns. Lidostas parasti pirmajā acu mirklī diži neatšķiras, vismaz man ir grūti atsaukt atmiņā kā tās izskatās katrā pilsētā, pat, ja tajās būts vairākkārt. Tāpēc ir prieks par katru centienu lidostas dažādot.
Drīz vien atrodu savu mīļāko stūrīti – nomaļus iekārtota klusa, paklājiem izklāta telpa, kurā skan dabas skaņas. Oficiālais telpas izveides iemesls ir grāmatu maiņas punkts – šeit ceļotāji tiek aicināti palasīt kādu no plauktos esošajām grāmatām vai samainīt to ar izlasīto, ja tāda gadījusies līdzi. Jāteic, ka vairums telpas apmeklētāju tāpat ir iegrimuši ekrānos, bet doma jauka un atmosfēra nomierinoša.
Pie viena varu pastāstīt, ka arī Rīgas lidostā top īpaša vieta. Koncepts gan būs citādāks – iepazīstināt viesus ar Latviju. Turu īkšķus, lai dzīvē viss izskatītos tikpat labi kā plānos. Ja iznāk būt lidostā pēc pāris nedēļām, aizstaigā līdz C terminālim (telpa būs pa ceļam, labajā pusē) un ievērtē!
Šoreiz arī es Rīgas lidostā izmantoju laiku līdz lidojumam, lai apskatītos C termināli 2. stāvā. Gan tur, gan arī vecajā B daļā, ir atvērts daudz jaunu kafejnīcu un veikaliņu. Vienā no tiem, kas tirgo Latvijas produktus, aprunājos ar pārdevēju – ko tad ļaudis vairāk pērk pēdējā brīdī. Topā esot klasiskās vērtības – šprotes un Melnais Balzams. Par pēdējo joprojām brīnos – nu kāpēc katrai valstij tās negaršīgākais dzēriens ir jāpasludina par nacionālo (mēs nebūt neizceļamies, igauņi, poļi un čehi dara tieši to pašu). Mana nenopietnā teorija ir tāda, ka citādi to neviens nepirktu, bet tā – nu vismaz vienu reizi, apciemojuma laikā, pieklājības pēc jāpagaršo. Es arī saviem ciemiņiem parasti piedāvāju, ar neslēptu ziņkāri gaidot reakciju. Pieci no desmit rīkojas kā gaidīts – saviebjas un saka, ka neko tik šausmīgu sen nav dzīvē pieredzējuši, kādi trīs atzīst, ka nav tik traki un divi, ka esot baigi garšīgi. Visiem, kam tas dzēriens iet pie dūšas – no offense, priekā! ?
Bet nu atgriezīsimies Helsinkos. Šoreiz šī ir tikai īsa pietura ceļā uz Madridi, kur dodos darba lietās. Jāteic, ka sajūta ir traki jocīgi. Izejot cauri Rīgas lidostas drošības vārtiem, piefiksēju iekšējo sajūtu – tā ir pavisam citādāka, nekā pēdējos piecus gadus ierasts. Labi, viens iemesls ir arī tas, ka šoreiz dodos prom uz dažām dienām, nevis uz pusgadu vai gadu, bet tomēr izšķirošais ir brauciena mērķis. Pirms ceļojuma, arī īsa, vienmēr iekšā sēž tāds patīkamā satraukuma velniņš, kurš nevar sagaidīt, kad pacelsies spārnos, pavērsies uz Zemi no augšas un tad piezemējies jaunos piedzīvojumos. Tagad, kad priekšā spīd vien darba “piedzīvojumi”, lidojums ir tikai transports, lai kaut kur nokļūtu un brauciens – darbs citā vietā. Vispār es neapskaužu cilvēkus, kuriem bieži jādodas komandējumos. No malas tas var šķist baigi aizraujoši, bet realitāte ir ļoti nogurdinoša – lidostas, viesnīcas, klimatiskā un laika zonu straujās pārmaiņas. Tā kā ilgāku laiku biju kopā ar cilvēku, kas lielāko daļu darba laika pavadīja prombūtnē, bija iespēja pieredzēt, kā tas ilgtermiņā čakarē veselību.
Šis, protams, nav tas gadījums – laiks mainās tikai par vienu stundu un arī klimats radikālas pārmaiņas nesola. Es klusi ceru, ka pēc dienas darbiem izdosies nedaudz paklīst pa Madrides ielām, kur es, starp citu, neesmu bijusi (lidosta neskaitās). Bet varbūt nogurums gribēs ātrāk tikt gultā un četrās sienās, redzēsim.
Lidmašīna uz Madridi jau ir cits stāsts. Airbus A321 līgani paceļas gaisā un slīd uz priekšu kā autobuss pa gludu šoseju. Var mierīgi palasīt, parakstīt un padomāt. Ja vēl blakus sēdošā aziātu kundze necenstos man visu laiku aizmigt uz pleca, būtu pavisam jauki. Pēc četrām ražīgām stundām piezemējamies Madridē. Ārā nav dikti silti, bet pēc Rīgas mīnusiem un trakā vēja šķiet tīri patīkami.
Nākamā atrakcija – čemodāna gaidīšana – ilgt minūtes divdesmit. Arī šis prieks man ir aizmirsies, pēdējos gadus esmu lidojusi tikai ar rokas bagāžu. Ar atvieglojumu redzu, ka mans koferis ir spējis laicīgi pārkāpt no vienas lidmašīnas otrā, varēsim meklēt viesnīcu kopā. Katru reizi, kad jālido ar vairākām lidmašīnām, nevis brīnos par kofera nomaldīšanos, bet par tā ierašanos pareizajā vietā un laikā.
Pilsētu ar lidostu savieno viena no metro līnijām un drīz vien jau sēžu “kamanās”. Lai tiktu līdz naktsmītnei, pārsēžos uz citu līniju, kas mani nogādā, kur nepieciešams. Iesākumā biju iecerējusi palikt pie kāda paziņas, bet pirmās pakāpes kontakti neatradās, savukārt, palikt pie galīgi svešiem ļaudīm, lai no rīta celtos septiņos un pārrastos nogurusi, kaut kā tomēr negribējās. Bez problēmām atrodu viesnīcu (lai slavēts maps.me) un ķeros pie vakara darbiem. Galvenokārt, pie viena – gludināšanas. Nu kāpēc visām pieklājīgajām drēbēm ir tāda spēja saburzīties?! Beidzot ir izdevies tām piešķirt sākotnējo izskatu, lai rīt var rādīties cilvēkos. Un, lai arī galvā kaut kas darbotos, jādodas restartēties.
Anita
Pasmaidīju par tām “pieklājīgajām drēbēm”….oi, cik labi saprotu šo niansi:))
kontrolpunkts
par balzāmu – upeņu balzams ir labais, un to pat var tīri labi dzert šotiņā vienu pašu. Es vienmēr iepazīstinu viesus ar to, nevis oriģinālo versiju.