Krāmi. Rāmji. Keivs.

Petras vilciens uz mājām ir ap vieniem, attiecīgi nekādus lielos podus nogāzt vairs nevaram paspēt. Izvēlamies mierīgu rīta pastaigu pa krāmu tirdziņu, kur var iztērēt vairākus simtus eiro par visādām dizaina lietiņām, vai arī pārvest mājās skumju un nedaudz apdrupušu porcelāna suni par pāris eiro. Mēs šoreiz iztiekam ar skatīšanos un kafiju.

Pēc tam pavadu Petru līdz Centrālajai stacijai – tā patiešām ir kādas piecas reizes lielāka nekā tā, kurai es vakar gribēju piedēvēt šo godu. Nosolījušās drīz atkal tikties Brēmenē, Rīgā vai kaut kur Ceļā, apkampjamies un dodamies katra savā virzienā.

Man līdz vakara koncertam vēl stundas septiņas, gribu paspēt apmeklēt vairākas vietas, ko ieteica Izabella. Sāku ar viesnīcu “25 stundas”, kas atrodas Zooloģiskā dārza malā – tur var zvilnēt milzīgos šūpuļtīklos un caur terases logiem vērot pērtiķu rotaļas. Es apskatu tikai pašu lobiju, tad dodos uzēst pusdienās slaveno “Curry wurst”. Šis Berlīnes kakts manī beidzot ienes kaut kādas atmiņas, acīmredzot iepriekš esmu vairāk dzīvojusies pa šo galu.

Nākamais pieturas punkts ir nesen atvērtais graffiti muzejs. Nelielā divstāvu izstāžu zālē apkopoti darbi no dažādām pasaules malām, daži ļoti uzrunā.

Tā kā izstāde bija daudz mazāka, nekā biju iedomājusies, nospriežu, ka man pietiks laiks arī ekspozīcijai “Visions Alive”. Tas ir kaut kas līdzīgs mūsu “Sapņu upei”, tikai šeit “atdzīvināts” pasaules mākslas grandu – Monē, Klimta, Kandinska, Modiljāni un citu klasiķu veikums.

Senāku mākslinieku gleznas atdzīvojušās nedaudz, bet modernistu figūras lēkā un spriņģo kā multenēs. Vispār baigi iespaidīgi ir sēdēt 360 grādu mākslas vidū, vienīgi prožektori iepretim spiež acīs un nedaudz traucē kopējo noskaņu. Tas izskatās aptuveni šādi.

Tā kā uz šo atrakciju bija jāgaida rindā teju stunda un arī pati “izrāde” bija stundu ilga, tad esmu sprukās ar laiku. Man vēl pirms koncerta jāpaspēj tikt “mājās”, lai noliktu somu, fotoaparātu un citas mantas, ar kurām nelaiž norises vietā. Skaidrs, ka diži iepriekš nepagūšu ierasties, galvenais tagad nenokavēt sākumu.

Tieku ar tramvaju mājās, paēdam abi ar telefonu un laižam ceļā. Telefonam puncis gan tikai pa pusei pilns, bet ceru, ka pāris bildēm un navigācijai pietiks. Google pastāsta, līdz kurai pieturai jābrauc, bet izkāpjot saminstinos – uz kuru pusi iet. Tad pamanu pāri, kas arī izskatās ko meklējam. Viņi noorientējas ātrāk un sāk soļot prom. Uzsaucu, vai viņi gadījumā nedodas uz koncertu? Jā, tā esot. Drīkst es ar jums? Jā, protams. Priecājos par iespēju ietaupīt telefona bateriju un ceļa kompāniju. Jaunieši ir no Berlīnes, Niku Keivu viņi redzēs jau otro reizi un ir ļoti izbrīnīti, kad pastāstu, ka esmu speciāli uz šo koncertu braukusi no Latvijas. Nonākot pie halles, esam sadraudzējušies tik tālu, ka varu kopā ar viņiem iefiltrēties rindas vidū, kur gaida vēl divi draugi. Iepazīstinu sevi kā ar tuvu pāra draugu no tramvaja. Tā, čalojot ar jaunajiem paziņām, arī drošības kontrole pienāk nemanot. Pateicos par palīdzēšanu un dodos meklēt Izabellu. Ieraugot šo skatu, saprotu, ka tas nebūs viegls uzdevums.

Īpaši tāpēc, ka viņa ar draugiem ieradusies jau vairāk nekā stundu iepriekš un tagad atrodas citu cilvēku ielenkumā. “Klau, paceliet rokas gaisā, labi”, lūdzu viņu WhatsAppā. Pēc brīža metrus desmit no manis gaisā paceļas piecas pustukšas alus glāzes. Aha. Atvainojoties ik uz soļa, spiežos cauri pūlim. Uh, drīz esmu klāt! Izabella iepazīstina ar četriem puišiem, sākam gaidīšanas svētkus. Kad pēc pusstundas vēl nekas nav sācies, sākam jokot par šo tēmu. Tiekam līdz tam, ka, ja šovakar uzstātos Čaks Noriss, viņš būtu jau beidzis, pirms sāktu, un tādā garā. Mūsu smieklus pārtrauc aplausi un mūziķu parādīšanās. Iesākumā uz skatuves cits pēc cita iznirst “sliktās sēklas”, bet galvenais varonis pirmo skaņdarbu izpilda pats neparādoties.

Skaļāki saucieni un aplausi liecina, ka uz skatuves parādījies arī Viņš. Tad arī es caur priekšā stāvētāju pakaušiem ieraugu Niku Keivu dzīvē. Sajūta ir ļoti jocīga. Man nav daudz tādu cilvēku, kuriem es varētu piedēvēt elka statusu, bet Niks Keivs kvalificējas. Pēdējos četrus gadus viņa mūzika man ir kļuvusi ļoti tuva un esmu to klausījusies lielā apjomā un neskaitāmi neticamās vietās, situācijās. Uz Antarktīdas kuģa pilnā klapē, kad pārējie pasažieri aizgājuši gulēt, lietainā vakarā Zionas nacionālā parka kempingā, nīkstot mašīnā ar Rafaēlu, karstā naktī Laosas 4000 salās īsi pirms pagājušajiem Ziemassvētkiem, malkojot bungalo terasē alu ar kolumbiešu Martinu, pusgadu braucot uz dzīves trakāko darba projektu – katru rītu un katru vakaru. Un vēl un vēl. Un tagad es esmu šeit.

Manu sajūsmu gan būtiski aizsedz trīs tēli pašā priekšā. Ļoti garš puisis, ļoti plats puisis un meitene ar ļoti lielu frizūru. Visu triju tēlu kombinācija bloķē manu skatu uz skatuvi diezgan konkrēti. Pēc trešās dziesmas atvainojos Izabellai un paziņoju, ka tomēr mainīšu lokalizāciju. Saprotu, ka tik tuvu skatuvei vairs nenonākšu, bet izlemju par labu iespējai vērot koncertu pa gabalu, bet no dažādiem leņķiem un ar labāku redzamību. Tā nu izlaužos cauri pūlim un katru nākamo dziesmu noklausos no citas vietas. Tajā ir savs šarms, bet kompānijas sajūta nedaudz pietrūkst. Visvairāk “kožu pirkstos” koncerta beigās, kad Keivs vienkārši iziet cauri pūlim uz uzkāpj uz neliela podesta pie TV kamerām, kur izpilda vienu skaņdarbu. Podests atrodas metrus piecus no vietas, kur stāv Izabella ar draugiem. Sasodīts. Bet nu neko.

Vispār viņš ir traks. Pirms pēdējo dziesmu atskaņošanas, fani no pirmajām rindām tiek laisti uz skatuves – tur uzkāpj vismaz 50 cilvēki. Kā var noprast, raiba publika. Tas, kā Keivs tiek galā ar dažiem trakajiem, ir pilnīgs kosmoss. Daļēji atļaujot viņiem izpausties, bet vajadzīgajā brīdī “atsēdinot” – wow!

Nika Keiva atdeve publikai divu ar pusi stundās ir neaprakstāma. Nepārtraukts kontakts, saspēle, rotaļīgums. Enerģijas sprādziens. Kā viņš spēj pa vienu dienu uzlādēties, lai nākamajā atkal tā atdotos, nezinu. Meistars ar lielo M.

Mājās dodos pa lietu un ar izlādējušos telefonu. Īsti nezinu, kur atrodos, bet mani tas maz uztrauc. Kādā krustojumā drusku saminstinos un uzrunāju divus jauniešus, kas ātri palīdz noorientēties un norāda virzienu uz manu tramvaja pieturu. Tālāk jau ceļu zinu.

Man vēl ir rītdiena Berlīnes izskaņai, bet tā rezervēta sadzīvei. Tad jau seko silta migla Šēnfeldes lidostā un auksta saule Rīgā.  Paldies, Berlīne, šoreiz tu biji lieliska!

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s