Berlīnes TV torņi, Petra un orķestris

Norunātajā laikā stāvu pie viena no Berlīnes simboliem – TV torņa ar bumbu galā – un gaidu Petru. Drīz vien saņemu Watsapā Petras ziņu, ka viņa esot ieradusies Berlīnē, kur tiekamies? Nu, pie TV torņa, aizsūtu vēl viņai bildi ar milzeni. Mirklis mulsuma. Paga, bet tu teici, ka būsi netālu no Centrālās stacijas, Petra man raksta. Hmm, vai tas es neesmu? Tātad. Vakar biju pārāk aizņemta, lai paskatītos, ka tā, kas manā galvā izskatās pēc gana lielas stacijas centrā, nebūt nav nekāda centrālā stacija. Šorīt savukārt pārāk sāpēja galvu, lai to lauzītu par tādiem niekiem. Uz brīdi gan man ienāca prātā šāda doma, ka vajadzētu ieskatīties kartē vai telefonā, bet nu gadījās tā, ka to neizdarīju. Finālā gaidu Petru ne tur. Mea culpa. Labi, Petra braukšot pie manis, viss kārtībā. Izdzeru kafiju, apēdu maizīti un drīz vien lasu nākamo Petras ziņu, ka viņa esot pie TV torņa, kur es esot. Nu, centrālajā laukumā, pie tūristu ieejas. Kad pēc desmit minūtēm no Petras nav ne miņas, bet es pati lēnām sāku justies kā torni papildinoša statuja, mani sāk mākt šaubas, vai Berlīnē ir tikai viens TV tornis.

Kā izrādās, nē. Petra vēl esot nobrīnījusies, kāpēc es esot izvēlējusies tādu jocīgu satikšanās vietu un stāv pie kaut kāda veca TV torņa pilsētas nomalē. Petra vakar svinējusi labākās draudzenes 60 gadu jubileju. Īsāk sakot, mēs abas šodien esam loģikas un saprāta iemiesojums. Kad vēl pēc pusstundas beidzot ieraugu sarkano matu ērkuli nākam pāri laukumam, atviegloti uzelpoju. Apkampjamies un pēc tam minūtes trīs skaļi smejamies pašas par sevi un šo nesatikšanos. Atrast mazākās taciņas Portugāles nomalē, noķert mašīnu vientuļā pieturā lietainā dienā, sarunāt palikšanu nakts vidū – to visu mēs varam izdarīt bez problēmām. Bet normāli satikties Berlīnes centrā – tas ir pārāk sarežģīts uzdevums. Toties torņi kļūst par mūsu satikšanās vadmotīvu un regulāru smieklu avotu, tāpat kā sabiedriskā transporta pieturas Camino laikā šajā pavasarī, kad kopā mērojām ceļu no Porto līdz Santjago. Pie Porto katedrāles (ne)jauši satiktā Petra kļuva ne tikai par manu vienīgo un tuvāko Ceļa draudziņu, bet ieņēma vietu sirdī un dzīvē. Tagad Petra ir mērojusi ceļu no Brēmenes, lai ar mani iedzertu alu un patērzētu.

Ar to arī sākam mūsu satikšanos – pasūtām picu un alu. “Tātad, kas noticis kopš maija?”, Petra sāk ar manis izprašņāšanu. Cenšos koncentrētā veidā pavēstīt pēdējo mēnešu notikumus, pēc tam to pašu dara Petra. Kad vēders pilns un aktualitātes apspriestas, ejam pastaigā. Apciemojam Brandenburgas vārtus, Reihstāgu, tuvējo parku. Īpašu apmeklējuma mērķu mums nav, klīstam uz labu laimi. Pēcpusdienā atceros par latviešu meitenes Ilzes piedāvājumu – apmeklēt Berlīnes simfoniskā orķestra koncertu. Tā kā esam netīšām atnākušas līdz Filharmonijai un nospriedušas, ka nedaudz kultūras mūsu dzīvē netraucētu, tad ziņoju Ilzei, ka priecāsimies iespēju izmantot. Pie reizes gan bažīgi pieminu, ka mēs galīgi neizskatāmies pēc solīdiem cilvēkiem – kājās džinsu bikses un kalnu zābaki, Petrai līdzi paliela mugursoma. Nekas, ne tādi vien ērmi tiekot laisti iekšā.

Norunātajā laikā mūs sagaida Ilzes vīrs, kas ir viens no šī orķestra elegantajiem sienāžiem, noliekam mantas un varam doties iekšā. Ir drusku jocīga sajūta pēkšņi būt šajā izsmalcinātajā vidē. Arī vairums apmeklētāju ir saposušies šim notikumam, bet daži labi ģērbušies līdzīgi kā mēs. Arī Ilze, solidaritātes vārdā, uzvilkusi džinsas. Ar elegantām augstpapēdenēm gan 😊.

Drīz nodziest gaismas, tad jau visu acis un ausis vērstas skatuves virzienā. Pirmā koncerta daļa – viena Baha kantāte – ilgst mazāk nekā desmit minūtes, tai seko pauze, kuras laikā mēs pieslīdam drusku tuvāk notikuma vietai. Otrā daļa jau ir stundu gara, tajā tiek atskaņots Brāmsa Vācu rekviēms. Blakus mums sēž vīrietis, kurš sniegumam seko līdzi, šķirstot skaņdarba notis. Nekad neesmu slēpusi, ka no šāda stila mūzikas neko nesaprotu, bet tomēr ļoti priecājos par iespēju būt šeit – redzēt vietu, baudīt skanējumu un visvairāk – vērot cilvēkus. Cik viņi ir dažādi, bet mūzikā vienoti! Cenšos iztēloties, kā šie elegantie cilvēki rīta halātā malko kafiju vai rāj bērnus, dusmojas sastrēgumos, samīļo kādu. Ko viņi jūt šobrīd? Protams, mūziku. Bet kas vēl notiek? Kuram šobrīd sāp galva tā, ka katra skaņa ir kā tiešs trieciens smadzenēm, kuru tikko pametusi sieva, kurš vakar ir iepazinies ar kādu. Ko mēs zinām par cilvēkiem? (“Cik maz mēs viens par otru zinām”.) Cik negulētu nakšu, cik atsacīšanos, cik puņķu un asaru ir bijis, lai šie cilvēki satiktos uz šīs skatuves? Bet varbūt tas nācis relatīvi viegli, ar prieku, ar nerimstošu degsmi, kas raksturīga cilvēkiem, kas dara to, ko sirds liek? Katrā ziņā – visi šie cilvēki ir ļoti skaisti. Ļoti klātesoši. Paldies, Ilze!

Pēc šāda notikuma mums prāts nenesas uz trakulībām. Un ķermenis arī saka, ka nav vairs tie gadi, kad var ālēties vairākas naktis pēc kārtas. Paēdam godīgas vakariņas nejauši pamanītā indiešu restorānā un laicīgi dodamies pie miera. Galu galā – rīt ir TĀ diena, kāpēc esmu šeit.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s