Panki Rīgas ielā, tēja ar Boviju un galda teniss trijos naktī

“Nu, baigā – aizlidina mūs līdz Berlīnei, tad ņem un pazūd”, droši vien dažs labs no jums nodomāja. Bet, ja es pazūdu, tas parasti nozīmē tikai vienu – man iet tik interesanti, ka nav laika rakstīt. Tagad, sēžot lidmašīnā atpakaļ uz Rīgu, beidzot ir brīdis atskatīties uz intensīvo Berlīnes piedzīvojumu. Tad nu atgriežamies piektdienas rītā, kad lēnā garā, piebeigusi pirmo ierakstu un kafiju, devos ielās.

Visupirms dodos apciemot Aņu. To pašu kazahu meiteni, kas kopā ar vīru Arginu un draudzeni Eleonoru pie manis sērfoja pirms dažiem gadiem un pētīja bērzu sulas ieguves procesu. Pēc tam atbildes vizītē apciemoju abus Alma-atā, kur dzīvoju pie Aņas ģimenes. Tā kā kazahu pāris tagad mīt Berlīnē, esmu uzaicināta uz kafiju. Aņa mani sagaida, ar bērnu ratiem rikšojot pretī. Divgadīgā Kira ir manāmi sagurusi un drīz vien iemieg, ļaujot mums netraucēti patērzēt. Tad nu lēnā pastaigas solī klīstam pa apkaimi un izrunājam pēdējo gadu dzīves pavērsienus.

Izrādās, ka kazahu ģimene dzīvo Rīgas ielā, kas skaitās viena no pancīgākajām Berlīnē. Šajā apkaimē daudzas ēkas ir ieņēmuši panki, kas te mīt jau gadiem, veidojot savdabīgu protestētāju kopienu. Ik pa laikam šeit notiek grautiņi un demonstrācijas, tiek dedzinātas mašīnas. Tomēr kopumā panki ir mierīgi kaimiņi, Aņa ar Arginu esot bijuši ciemos, nekāda vaina. Tagad Aņa man parāda ievērības cienīgākās ēkas, kuras var atpazīt pēc apzīmētām sienām, plakātiem ar lozungiem un anarhijas piesitiena.

Kad Kira ir pamodusies, dodamies uz mājām. Berlīnē ir populāri dzīvot iekšpagalmos, arī šoreiz izejam cauri pirmās mājas kāpņutelpai, tad kāpjam augšup uz ceturto stāvu. Šajos iekšpagalmos, kādā dzīvoju arī es, ir ļoti kluss – vakarā sajūta, ka guli kaut kur dziļos laukos. Aņa uzservē mums otrās brokastis un turpinām sarunas našķējoties. Argins tagad strādā profesijā, arhitektu birojā, Aņa nomainījusi studiju virzienu. Eleonora savukārt sākusi attīstīt savu hobiju – dziedāšanu. Aņa man uzdāvina viņas disku, kas oficiāli iznāks pēc pāris nedēļām. Tikusi pie pāris padomiem par Berlīnes apskates vietām, atvados no meitenēm un soļoju tālāk. Pa ceļam uz nākamo tikšanos izbrienu caur vienu no “hipsteru” vietām, kuru Berlīnē nav mazums. Vecā rūpnīcas teritorijā mājvietu radušas kafejnīcas, bāri, klinšu kāpšanas sienas, visur rēgojas grafiti un instalācijas. Tumsā šeit vienai negribētos vazāties, bet pa gaismu ir glīti.

Mana nākamā tikšanās ir kafejnīcā, ko izvēlējusies Izabella. Kad Indijas viesnīcā ar superlēno internetu man brīnumainā kārtā izdevās iegādāties biļetes uz Nika Keiva koncertu, biju tādā sajūsmā, ka nopirku divas. Tā kā līdz braucienam tā arī nebija izdevies atrast nevienu, kas nopietni pretendētu uz biļeti, tad ieliku sludinājumu vienā no Facebook grupām, kas domātas šādiem mērķiem. Tur bija manāms biļešu deficīts un saprotu, ka teorētiski es būtu varējusi nedaudz “uzvārīties”, bet finālā paliku pie piedāvājuma – biļete par oriģinālcenu + viens alus vai kafija + vietējā padomi par Berlīnes vietām un notikumiem. Izabella pieteicās pēc dažām minūtēm. Līkop!

Starp daudzajiem apmeklētājiem diezgan ātri atšifrēju Izabellu. Viņas smaids apliecina, ka neesmu kļūdījusies. Izabellas vecāki ir poļi, bet pati meitene dzimusi un augusi Berlīnē. Tad uz desmit gadiem nonākusi ASV, kur dzīvojusi Sanfrancisko, Losandželosā un Ņujorkā. Kad atgriezusies Berlīnē, sapazinusies ar spāņu izcelsmes vācieti, tagad abi audzina četrgadīgu meitu. Kaut kā aizpļāpājamies līdz mūziķiem, un atzīstos Izabellai, ka man visvairāk dzīvē ir gribējies pabūt uz divu mūziķu koncertiem – Deivida Bovija un Nika Keiva. Tā kā pirmā opcija vairs nav pieejama šajā dimensijā, tad tagad esmu ieradusies uz otro. Tad nu Izabella man pastāsta, ka ASV dzīvojusi kaimiņos ar Boviju – staidzinot suni, esot sveicinājušies, viņa arī dzērusi tēju pie mūziķa un viņa sievas. “Nekad gan neesmu dzirdējusi Boviju dziedam dzīvajā,” Izabella piebilst, “laikam jau dungošana, gatavojot tēju, neskaitās.” Man ir sajūta, “drīkst, Izabella, es tev pieskaršos” – tā vienkārši satikt kādu, kas dzēris tēju ar Boviju, galīgi jokaini.

Izabella man uz atvadām izsniedz trīs A4 lapas ar padomiem, ko redzēt Berlīnē – ar visām adresēm, darba laikiem, google kartē atzīmētiem maršrutiem. Uzzinājusi, ka uz koncertu došos viena, viņa piedāvā pievienoties viņai un draugiem. Norunājam sazināties koncerta dienā un šķiramies.

Šovakar man paredzēts vēl viens randiņš, bet pagaidām neizdodas ar ļaužiem sazināties, tāpēc aizbraucu uz pirmo Izabellas ieteikto vietu, kur hipsterīgā gaisotnē var iemalkot alu upes krastā. To arī daru, tomēr vienai drusku skumīgi. Lai gan arī šeit, saspicējot ausis, saklausu latviešu valodu – divas meitenes atbraukušas brīvdienās. Pārmijam pāris vārdus, tad saņemu nākamās tikšanās “koordinātas” un laižu ceļā.

“Mēs varētu satikties tikai ārzemēs”, man vakar rakstīja Harijs. Iepriekšējo reizi mēs tikāmies pērnā gadā 18. novembrī Taizemes pilsētā Čangmajā. Tagad, ieraudzījusi, ka “karijs.lv” bloga autori – Karīna un Harijs – arī ir Berlīnē, pieteicos uz vienu brokastu alu. Tā nu drīz vien sarunājām randiņu. Šoreiz tiekamies Irānas ēdienu ēstūzī, kur par 3 eiro tiekam pie prāva un garda kebaba. Kad vēders piepildīts, dodamies uz kaimiņu bāru, iemalkot vienu alu. Mirkli patērzējusi ar tautiešiem, skrienu tālāk, jo šovakar esmu apsolījusi Ivonnai un Tomam, ka pievienošos viņu draudzenes dzimšanas dienas ballītei.

Man pat ir saorganizēts pavadonis – Ivonnas labākais draugs Pīters, kas dzīvo kaimiņos, attiecīgi viņš var mani “paķert” uz notikuma vietu. Kamēr ar vairākiem metro un tramvaju tieku mājās, ir jau vēls. Esmu salijusi un sagurusi, bet šī ir mana vienīgā iespēja apsveicināties ar Tomu. Paķeru simboliskai dāvanai šokolādi no Latvijas un esmu gatava ceļam. Pīters ir ne tikai Ivonnas draugs, bet arī Toma profesijas biedrs – abi strādā par pavāriem. Savulaik bijuši kolēģi vienā darbā, tagad katrs šmorē savā Berlīnes pusē. Iesākumā Pīters piedāvā braukt uz ballīti ar velosipēdiem, bet konstatējuši, ka vienam no tiem ir tukša riepa, paliekam kājniekos (par ko man prieks). Dzimšanas dienā ierodamies pārsmējušies, Pīteram ir lieliska humora izjūta.

Apsveicinos ar Ivonnu un Tomu, sasveicu jubilāri Hannu. Draugi viņai dzimšanas dienā uzdāvina veco ļaužu ratiņus ar šampanieti un šujmašīnu. Šeit sanākuši Hannas tuvākie 50 draugi – publika ir raibu raibā, vecumu, dzimumu, orientācijas un citu parametru ziņā. Laiks un alus pazūd nebūtībā, līdz Toms nāk klajā ar priekšlikumu – ejam uz parku spēlēt galda tenisu. Trijos naktī? Bet, protams!

Paķeram vēl pa alum veikalā (Berlīnē alu tirgo visu diennakti un uz ielas atrasties ar atvērtu pudeli netiek uzskatīts par grēka darbu) un ejam uz parku. Vienā brīdī Toms saprot, ka pilnai laimei pietrūkst normāla skaļuma mūzikas – šo jautājumu viņš atrisina, apvārdodams alternatīvus tipiņus pāris soliņus tālāk, kuriem ir pārnēsājamā skanda. Tad nu Pīters mums par prieku uzliek Keivu pilnā skaļumā un turpinām dzenāt pa rudens lapām mazo balto bumbiņu. Vienā brīdī lietus pieliek punktu mūsu nodarbei, sākam virzīties uz māju pusi. Mēs ar Pīteru atkal ejam kājām, Toms aiziet pēc velosipēda. Galā nokļūstam teju vienlaicīgi. Ieejam pie Pītera uz atvadu alu, un tā kā puišiem ir atvērušās muzikālās čakras, abi duetā spēlē ģitāras un dzied. Es jūtos kā princese kvadrātā. Ja rīt nebūtu tā diena, kad atbrauks Petra, vispār gulēt neietu.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s