Ceļojums pa hallēm

Metro rodas sajūta, ka pusvagons brauc uz tūrisma izstādi “Fitur”. Daudz kļūdījusies neesmu – pieturā “Feria de Madrid”, kas ir blakus lielajam izstāžu kompleksam, patiešām izkāpj pamatīgs pūlis. Es arī.

Pirmais solis ir tikt pie caurlaides. Pēc nelielas rindas izstāvēšanas, nosaucu darbiniecei savu vārdu un valsti. Dalībnieka karti viņa man pasniedz kopā ar smaidu un stāstu, ka pagājušo vasaru bijusi pie mums ciemos. Kas paticis vislabāk? Cilvēki! Tik draudzīgi, atvērti un sirsnīgi. Pirmā doma ir par kādu cinisku frāzi, vai tik būtnei nav sajukušas valstis, bet otrā – mēs paši sevi bieži neredzam no malas. Un, ja kāds saka, ka esam sirsnīgi – tad esam! Uzaicinu meiteni ciemoties atkal un dodos iekšā.

Mūsu halle, kurā sadzīvo Eiropa un Tuvie Austrumi, ir vistuvāk centrālai ieejai. Drīz vien esmu atradusi arī Latvijas mājvietu – sasveicinos ar savējiem, iepazīstos ar pārējiem. Brīdi pēc izstādes atvēršanas esam “miera stājā” – vizītes ietvaros ciemos atnācis premjers Māris Kučinskis un citi augsti viesi.

Pēc uzrunām un veiksmes vēlējumiem viņi dodas tālāk dienas gaitās, un stendā sākas ikdienas norises. Pārējie dalībnieki šeit ir ar pamatīgu pieredzi, esmu vienīgais “gurķis”. Tā kā mūs neviens riņķī negāž, tad dodos smelties idejas pie citiem dalībniekiem. Mūsu halli izstaigāju krustu šķērsu, pamatīgi aplūkojot visus dalībniekus. Visjocīgāk šeit ir redzēt Sīrijas stendu, bet no mums radniecīgajām valstīm mans favorīts ir Slovēnija. Visplašāk izvērsusies Portugāle, kas vilina pie sevis kaimiņus, nopietni lietai piegājusi arī Izraēla un Turcija.

Nākamajā zālē dzīvo Āfrika, Āzija un Klusā okeāna reģions. Šeit visskaļāk sevi piesaka Indija – šī gada galvenais izstādes partneris. Te ir ne vien centrālais Indijas stends, bet atsevišķi pārstāvētas virkne Indijas provinču. Tālāk divas halles ir veltītas tehnoloģijām, veselības tūrismam un citām salīdzinoši specifiskām lietām.

Pēc tam seko trīs halles ar Spānijas gozēšanos. Dažai labai provincei veltīta vairāk nekā puse halles – nenormāls instalāciju izmērs un apjoms. Galva griežas, domājot par to, cik te naudas apgrozās. Jāpiebilst, ka katrai valstij tūrisms ir svarīgs ienākuma avots, bet no Eiropas valstīm tieši Spānijai tas veido vislielāko pienesumu IKP.

Pēdējais paviljons ir abas Amerikas. Domājat, ka ASV ir īpaši izpaudusies? Ha, ko niekus! Protams, arī viņi ir šeit, kā arī Kanāda, bet visu šovu ir piesavinājusies Latīņamerika un Dienvidamerika. Kostarikai, Meksikai, Argentīnai, Dominikānas Republikai, Kolumbijai ir tādas konstrukcijas, ka gandrīz rodas sajūta, ka pašā valstī esi pabijis. Man reāli smiekli nāk par varenajiem stendiem tādām valstīm kā, piemēram, Paragvaja. Nudien nevaru salīmēt šiko pasniegšanas veidu ar šajā valstī piedzīvoto realitāti. Bet nu labi – šim spāniski runājošajam reģionam Spānija ir galvenais tūristu piesaistes tirgus – tad nu viņi “iet uz visu banku”.

Pēc pieredzētā raibuma Eiropas paviljons šķiet kluss un mierīgs. Mūs joprojām pūļi nav ielenkuši (pirmās dienas pamatā ir veltītas nozares profesionāļiem, paši potenciālie ceļotāji vairāk gaidāmi nedēļas nogalē), tāpēc izmantoju iespēju aprunāties ar citiem mūsu stenda dalībniekiem. Man, kā šīs jomas jaunpienācējam, ir daudz jaunumu. Īpaši interesanta saruna izvēršas par kādu jaunu iniciatīvu Vidzemes pusē, bet tā ir tik forša, ka pelnījusi atsevišķu ierakstu (kas kaut kad sekos).

Vakarā, atgriežoties viesnīcā, ķermenis ieveļas gultā un paziņo, ka tur arī paliks. Daudzie iespaidi un “diena uz kājām” ir šo piebeigusi. Tomēr pēc stundas pierunāšanas izdodas vienoties par pavisam nelielu pastaigu. Būt jau otro vakaru Madridē un neredzēt pilnīgi neko no pilsētas – nešķiet piedienīgi.

Ietraušos metro un izkāpju pieturā, kas pēc kartes izskatās pēc centra. Izejot virszemē, konstatēju, ka nekāds centrs tur nav gan. Turpinu ceļu kājām un pēc pārdesmit minūtēm nonāku dzīvā laukumā, kurā slejas vīrišķis uz zirga (kā noprotu, Madridē šādu laukumu un vīrišķu netrūkst). Nofotografējusi šo, soļoju tālāk. Eju pilnīgi uz dullo. Bez mērķa, bez plāna. Vienkārši vēroju pilsētu. Pirmās atziņas – vieglums dzīves uztverē, ko apliecina darbadienas vakarā pilnie krogi un kafejnīcas, daudz mazu un smieklīgu sunīšu (pārsvarā baltu), daudz smēķējošu cilvēku.

Tā nu esmu iegrimusi pilsētas sajūtas tveršanā, kad izdzirdu no aizmugures tuvojamies latviešu valodu. Pagriežot galvu, sastopos ar foršajām Live Riga meitenēm no stenda, kas arī iznākušas vakara pastaigā. Nosmejamies par mazo Madridi un turpinām ceļu kopā.

Meiteņu ceļš ved uz San Miguel tirdziņu, kur priekšā gaida vēl pāris latvieši un visādu spāņu gardumu izvēle. Brīdi uzkavējos tirdziņā, bet, tā kā man šovakar prāts nenesas uz kulinārām izklaidēm, turpinu pilsētas apskates gājienu. Lai gan biju domājusi pili atstāt citai dienai, nemanot tomēr esmu līdz tai nonākusi. Viss, protams, ir ciet, bet tas netraucē aplūkot varenās celtnes no ārpuses. Vakarā izgaismotām tām ir savs šarms. Tālumā redzami aizvien jauni vilinājumi, bet es tomēr nobalsoju par mājupceļu. Aiz muguras gara diena un arī rītdiena nebūs no īsajām.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s