9. diena: Here comes the rain again

“Falling on my head like a memory/Falling on my head like a new emotion“ ir mūsu šodienas himna. Pirmo dušu saņemam jau piecas minūtes pēc iziešanas. Iesākumā vēl lietus ir mēreni izturams, bet drīz vien sāk pārvērsties par stipri neizturamu. Ieraudzījušas pilsētas nomalē esošu degvielas staciju, bez sarunāšanas stūrējam uz to. Kad pieveikta aša un draņķīga kafija, lietus uz brīdi ir pierimis. Un atsākas vienlaikus ar mūsu soļošanu.

Brienam pa šosejas malu un mani sāk mākt aizdomas, ka ar savu koncentrēšanos uz benzīntanku, esam palaidušas garām mūsu pagriezienu – parasti Camino tik ilgi gar šosejas malām neved un arī bultas nekur nemana. Aši noorientējamies maps.me un secinām, ka pēc laiciņa noteikti satiksim pareizo maršrutu, atpakaļ galīgi negribas iet. “Tagad mēs pašas esam lielceļa komanda,” secinām un turpinām ceļu. Uz mirkli izdodas nonākt klusākā ielā, kur neliela bāra priekšā mūs noķer pamatīga lietusgāze. Dažreiz man šķiet, ka lietus ir šejienes bāru mārketinga triks. Kolīdz parādās kāds bārs, parasti sāk līt stiprāk. Iesprūkam uz kārtīgu kafiju. Tā kā šis krodziņš nav uz Ceļa, kafija šeit ir mazdrusku lētāka un nāk komplektā ar sulas šotiņu un keksu. Spānijā uz ceļa kafija visbiežāk maksā 1,50 eur, retumis 1,20 eur. Portugālē tasītes cena parasti bija no 0,80 līdz 1 eur.

Pēc kafijas pauzes laiks mazu brītiņu mūs saudzē, tad atkal no gaisa sāk krist slapjums. Plānotajā vietā šoseju šķērso Camino, esam atpakaļ pie bultām. Arī autobusa pieturām piemīt līdzīga spēja kā bāriem, to tuvumā sāk līt stiprāk. Apsēžamies vienā no tām un domājam, ko darīt. Apkārt viss ir apmācies, debesīs nav ne mazāko cerību. Esam tuvu domai par autobusu līdz šodienas galamērķim Pontevedrai. Petra aizsūta mājiniekiem nelielu videosveicienu, kā mēs izklaidējamies autobusa pieturā. Pašas smejamies – ja kāds prasīs, kur mēs pavadījām atvaļinājumu, varēsim atbildēt, ka pamatā autobusa pieturās.

Ļaujam lietum mazdrusku pierimties un tomēr turpinām ceļu pašu spēkiem. Krietnu brīdi cīnāmies ar kalnu, kamēr esam tā augšā. No turienes paveras skats uz okeānu. “Skaties, Petra, okeāns,” es saucu. “Paldies, man pietiek ar okeānu virs galvas,” Petra atburkšķ, jo atkal ir sācis līt. Principā tā es varētu turpināt visu ierakstu, stāstot par šodienas lietu. Jo nekā cita jau īsti nebija, saulīte parādījās pāris reizes uz minūtēm desmit.

Pēcpusdienā atkal slēpjamies no lietus vienā nojumē-bārā, kad uzsākam sarunu ar divām kundzēm. Viņām šodien viss ir piegriezies un abas izsaukušas uz šejieni taksi. Mēs esam laipni aicinātas pievienoties. Ak, jā. Gandrīz aizmirsu piebilst, ka papildus neiztrūkstošajām kāju sāpēm man šodien galva dun kā tāds baznīcas zvans. Tomēr īsta pārliecība, ka ir tik traki, ka jābrauc ar taksi, man nav. Prasu Petras domas, un arī viņa atbild kaut ko no sērijas – varu rakt un varu nerakt. Izstāstu Petrai par savu paradumu pieņemt lēmumu ar monētas palīdzību un piešķiru viņai divus eiro. Petra met monētu gaisā un tā piezemējas ar ģerboni augšup – esam vienojušās, ka tas nozīmēs turpināšanu iet. Neko, žēli noskatāmies uz takša pēcpusi un veļam slapjās somas plecos.

Jāteic, ka pēdējais posms, kilometri seši, ir pat diezgan glīts. Ja mēs nebūtu tā nogurušas, būtu to pat izbaudījušas. Es tenterēju autopilotā, bet Petra pamatīgi klibo – viņas slimais un nesen operētais celis ir piepampis ne pa jokam. Ik pa laiciņam informēju Petru par attālumu, kas palicis līdz municipālajai auberģei. Ak, jā. Par attālumiem runājot. Dažreiz tie ceļveži stāsta pilnīgus jokus. Piemēram, šorīt Petras vācu “Bībelē” bija minēts, ka no Redondelas līdz nākamajam miestam Arcades ir 6,4 km. Kāds vācu puisis, kuru noķērām kafejnīcā Arcade, rādīja savā aplikācijā, ka šodien noieti jau 11,4 km, kanādiešu sievietes bija fiksējušas 9 km. Attāluma atšķirību varētu izskaidrot ar to, ka šie cilvēki palika dažādās vietās Redondelā, tomēr tie nekādā gadījumā nav 6,4 km.

Brīdī, kad līdz municipālajai auberģei palikuši 300 metri, atkal lietus demonstrē savu varenību. Laimīgā kārtā esam zem tilta, šoreiz tāda pamatīga. Vienojamies, ka esam dabūjušas palikšanu zem četrzvaigžņu tilta.

Kolīdz lietus piestāj, pieveicam pēdējo posmu. Tas ir gana amizants – jāiet cauri akmens arkai pa nelielu koka taku, kas turpinās virs upes, gar akmens mūriem. Skaisti.

Bijām pilnīgi pārliecinātas, ka tik vēlu ierodoties, pašvaldības naktsmītne jau būs pilna. Petra jau bija sameklējusi Booking.com alternatīvu par 32 eiro. Bet nē – šī vieta ir gana liela, mēs pat varam izvēlēties gulēšanu pirmajā vai otrajā līmenī. Kolīdz esam iereģistrējušās un atradušas savu gultas vietu, vienkārši nokrītam horizontāli. Petra saka, ka no rīta nav ticējusi, ka mēs līdz šejienei atkļūsim saviem spēkiem. Es savukārt paziņoju Petrai, ka šovakar negribu ne mazgāties, ne ēst. Basta.

Pēc nelielas snaudas tomēr saņemos dušai, pēc tam uzrodas arī apetīte. Labi, par spīti nogurumam, aiziesim uz pusotru kilometru attālo centru paēst vakariņas un apskatīt vecas ēkas. Pa ceļam Petra zvana mājiniekiem, lai pavēstītu, kur atrodamies: “Nē, nevis Tante Petra, bet Pontevedra”.

Atgriezušās “mājās”, vēlreiz noķeram vācu jaunekli ar aplikāciju. Ceļvedim šķiet, ka šodien bija jānoiet 17,8 km. Mēs, protams, esam švakas un lēnas, bet ne tik ļoti. Kā tad. Puisis saka, ka aplikācija vakarā vēstījusi, ka noieti 29 km.

  1. gada 12. maijs

Izdevumi:

Proviants: 13,40 eur (2,40 eur divas kafijas, 3 eur pārtika veikalā, 8,20 – vakariņas )

Naktsmītnes: 6 eur

Kopā: 19,40 eur

2 responses to “9. diena: Here comes the rain again

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s