10. diena: Blaktis, lietus un nozagtā diena

Pamostos no tā, ka man kāds kož. Nu nevar būt. Ceļš ir gandrīz galā. Blaktis, tagad? Apčamdu pāris koduma vietas, manas aizdomas apstiprinās. Ir ar šīm bijusi darīšana arī Pirmajā ceļā un vēl pāris hosteļos. Nu kāpēc mēs neaizgājām uz Petras atrasto viesnīcu? Pulkstenis rāda divi naktī, rīt vajadzēs soļot – ar vai bez blaktīm, tāpēc cenšos turpināt gulēt. Nesanāk. Atceros Bietes ieteikumu, ka pirms gulētiešanas vajagot apkārt matracim viegli apslacīt ar piparmētru ūdeni, tas blaktīm nepatīk. Ceru, ka piparmētras dzīvā veidā tām arī nepatīk. Sataustu somas kabatā kaudzi ar lakstiem (es ik dienu saplūcu krietnu devu vakara tējai, bet kādreiz nesanāk to padzert), sabāžu tos guļammaisā un zem spilvena. Nezinu, vai smarža atbaida blaktis, bet mani gan tā iemidzina.

No rīta izskatās, ka es savas blaktis esmu nosapņojusi. Uz ķermeņa nav nekādu koduma pēdu un par nakts murgiem liecina vien sakaltuši piparmētru fragmenti. Labi-ka-tā, nodomāju un eju mums gatavot brokastis. Petra ir vakara cilvēks un no rīta viņu labāk “pabarot un nekaitināt”. Kamēr ieturamies, ārā atkal sāk līt. Sašķiroju vakardienas bildes, lēnām piebeidzam kafiju, iepakojamies un ejam laukā. O, tieši šobrīd nelīst, kāds prieks.

Prieks izbeidzas, kad nonākam pilsētā. Spītīgi soļojam garām visām piligrimu pilnajām kafejnīcām, mēs jau esam savu kafiju izdzērušas auberģē. Pilsētas nomalē sāk līt stiprāk. Saskatāmies un bez vārdiem pagriežamies uz galvenās ielas pusi. Tur, ārpus svētceļnieku maršruta, ir vienkārši ideāla kafejnīca. Ļoti garšīga kafija ar šādām piedevām maksā 1,20 eur no deguna.

Kamēr dzeram kafiju, esam drusku apžuvušas. Izskatās, ka kādā brīdī sāk līt mierīgāk un mēs atsākam ceļu. Labi, ka nepaspējam tikt ārā no pilsētas – uznāk balts gāziens. Paslēpjamies vienā no mājas ieejām. Drīz mums pievienojas pārtikas piegādes vīrs, kurš arī sūrojas, ka kaut kas šāds nav redzēts. Parasti pavasara lietus norma Galīcijā nolīst martā vai aprīlī, tad maijs esot silts un saulains. Šogad esot kaut kāda laika anomālija. Petra viņu mierina, sakot, ka zemē, no kuras es nāku, vēl pirms pāris dienām snidzis sniegs (es, protams, Petru informēju par aktuālākajiem notikumiem Latvijā).

Kad ļaunākais šķiet pāri, atsākam iešanu. Izstāstu Petrai par saviem blakšu murgiem un viņa noskurinās – labi, ka man tikai izlicies. Tagad, kad lietus protas, iet ir prieks. Šodien taka (tiesa, diezgan dubļaina) ved caur zaļām efejām apvītiem koku stumbriem, ik pa laikam taku šķērso neliela upīte vai strauts. Pusdienlaikā piesēžam vienā no pieturām, apēdam līdzpaņemto sviestmaizi un kustam tālāk.

Šodien ceļazīmes “Stop” ir papildinātas ir spārnotiem teicieniem (skatīt bildes), uz vienas no tām ieraugu arī šādu uzlīmi, vai nav jauki?

Ceļmalā ganās balts zirgs un mēs vērīgi pētām apkaimi, cenšoties saskatīt princi. “Ai, štrunts ar to princi, es ņemšu zirgu”, Petra paziņo mūsdienu vācu izteicienu.

Viss notiek relatīvi labi (lasi – ar minimālu lietus piedalīšanos) līdz pēcpusdienai. Tad debesis sāk krāsoties aizvien pelēkākas un pelēkākas, līdz tiek iegūts vienmērīgs tonis. Un tad sākas pelēks lietus. Vienmērīgs, pamatīgs, bez jebkādām cerībām uz izbeigšanos. Kalni, kas mūs pavadīja no muguras, arī ir pelēcībā pazuduši.

Mēs sēžam autobusa pieturā (kur gan citur) un domājam, ko iesākt. Līdz mūsu šodienas galamērķim – Caldas de Reis – ir kilometri pieci, seši. Neesam pat izmisīgi nogurušas, attāluma pēc tos kilometrus pievarētu. Otra lieta, pēdējās dienas spriežam, ka nāksies tomēr nelielu posmu nogriezt ar autobusu. Ja vien negribam pēdējiem spēkiem ievelties Santjago pirmdienas vakarā, lai otrdien agri no rīta lidotu prom, nāksies dažus kilometrus upurēt. Kopš Ceļa sākuma bijām sapņojušas par vienu lēnu dienu, ko pavadīsim kopā Santjago, dikti negribas atteikties no šīs domas.

Nosēžam pieturā pusstundu un saprotam, ka nekas nemainīsies – lietus ir sataisījies uz palikšanu. Skaidrs jau, ka nav nepiemēroti laika apstākļi, bet gan tikai nepiemērots apģērbs. Un jā, mums tas ir nepiemērots. “Petra, šeit sēžot mēs vecas paliksim,” saku ceļabiedrenei un ierosinu doties uz netālu esošo ceļu, kur notiek dzīvāka transporta kustība. Arī tur mēs atrodam pieturu, kur patverties no lietus un kamēr autobuss nenāk (nav zināms, vai tas vispār nāks, pieturā nav nekādu sarakstu), sākam stopēt.

Mašīnu plūsma ir laba, bet izskatās, ka neviens negrib uzņemt savā auto divas slapjas vārnas ar lielām mugursomām. Tomēr pēc brīža pamanām, ka, pabraukusi garām, pēc metriem divsimts apstājas sarkana mašīna. Brīdi pastāv un aizbrauc tālāk. Saku Petrai, ka varbūt šoferis pārdomās un atbrauks mums pakaļ. Man arī tā ir gadījies – pabraucu garam stopētājiem, tad saprotu, ka tomēr vajadzēja viņus uzņemt. Griežu apkārt un braucu pēc viņiem. Sarkanā mašīnīte, apmetusi goda apli, apstājas mūsu pieturā.  Tajā sēž padzīvojis spāņu pāris, viņi mudina mūs salikt mugursomas bagāžniekā un pašām sēsties salonā. “Muchas gracias, muchas gracias,” nevaram vien beigt pateikties. Tad šie prasa, vai mēs dodamies uz Santjago, mājam ar galvu un sakām “si, si”. Pēc pāris kilometriem saskatāmies ar Petru. Pag, varbūt viņi prasīja, kur mums šobrīd vajag. “Sakiet, lūdzu, uz kurieni jūs braucat?” pārjautāju pārim. “Uz Santjago”, abi priecīgi atbild. Nē, nē, šovakar mēs vēl gluži tur negribam nonākt. Pēc nelielas apspriedes ar Petru, nolemjam, ka šī ir lieliska iespēja pie reizes nogriezt gabaliņu, lai tiktu pie miera dienas Santjago, palūdzam mūs izlaist Perdon pilsētā, no kuras līdz galamērķim ir vienas dienas gājiens. Jā, nav problēmu.

Kilometri mašīnā skrien tik ātri. Pa logu uz mums noskatās pielijuši kalni, šķiet, mēs būsim Ceļam nozagušas vienu no skaistākajām dienām. Nu, piedod, varbūt citreiz. Visu ceļu, kamēr mēs ar savu žūšanu aizmiglojam auto logus, pamatīgi līst. Arī brīdī, kad laipnie spāņi izlaiž mūs no auto. Pateicamies un sprūkam iekšā pirmajā bārā. Izpētām palikšanas iespējas un lemjam par labu nelielai privātai auberģei.

Sagaidījušas, kas līst drusku mazāk, pa pilnīgi izmirušu pilsētu dodamies meklēt mūsu naktsmājas. Vieta ir pavisam jauna, gultas iekārtotas kubos ar aizkariņiem, šeit iedot gultasveļu un īstu dvieli. Ieeju dušā un atgriezusies paziņoju Petrai jaunumus. Man nav izlicies. Ķermenis izspēlējis novēlotu reakciju uz blakšu kodumiem, tagad vairākās vietās izveidojušies piepampuši pampaki. Arī Petra pamanījusi jocīgu pumpu uz viena pirksta. Nolamājamies, iepakojam guļammaisus celofāna plēvē (naktsdrēbes es jau preventīvi biju izolējusi) un zvanām uz Pontevedras auberģi, lai pavēstītu jaunumus viņiem. Sākumā vīrs otrā galā nesaprot, ko mēs gribam, šķiet googles tulkojums vārdam “blaktis” nav īsti adekvāts. Cenšos saviem vārdiem izstāstīt, ka viņiem gultās dzīvo mazi un briesmīgi dzīvnieki, kas naktīs uzbrūk. Šķiet, ka vīram beidzot pielec, par ko ir runa, lai gan īstas pārliecības man nav. Tā vai citādi – esam savu pilsoņa pienākumu izpildījušas. Tagad tikai ceram, ka neceļojam kopā ar šīm.

Gribam aiziet uz veikalu, lai nopirktu kaut ko vakariņām, bet ārā (variet trīs reizes minēt) – līst! Nogaidīšanas nolūkos pasūtām vienu alu. Tas tiek servēts kopā ar tapām – divām salātu bļodiņām katrai un maizi. Pēc bļodiņu iztukšošanas ēst vairs negribas.

Tomēr vienu vīnu uz bēdām gan gribas. Veikals, laimīgā kārtā, nav tālu, atgriežamies ar vīnu un vēl vienu vācu meiteni kompānijā. Pie vīna glāzes izsūdzam viņai mūsu bēdas, bet cik nu ilgi bēdāsies. Pēc otrās glāzes jau sākam jokot par mūsu situāciju. Nosaucam savas blaktis par Džordžu un Čaku, vienojamies, ka tagad vismaz naktī gultā nebūs vientuļi. “O, jums tie gultas biedri gan tādi nešpetni – kož”, mūsu kompanjone ātri pieslēdzas mūsu humora frekvencei. “Jā, un diezgan īpašās vietās”, mēs piebilstam. Pēc pāris teikumiem, attīstot tēmu, esam pārsmējušās. Pirms gulētiešanas Petra, atgriezusies no labierīcībām, rāda ataugušos sirmos matus un secina: “mēs tomēr pārāk ilgi tajā autobusa pieturā sēdējām.”

  1. gada 13. maijs

Izdevumi:

Proviants: 9,40 eur (2,40 eur divas kafijas, 3 eur pusdienas, 4 eur veikals)

Naktsmītnes: 14 eur

Kopā: 23,40 eur

Viss 3. Camino kopā: 187,96 eur

6 responses to “10. diena: Blaktis, lietus un nozagtā diena

  1. Nu domaju gan, ka pec n-tajam lietus dienam pec kartas uznak besis, kam blaktis nepalidz, George vai ne George… Bet re, ka atradat labu risinajumu – viins vienmer palidz. ;)

  2. Zane, pastāsti, kā ir 10 dienas iet kopā ar vienu un to pašu cilvēku? Kā ar māsu/mammu/senu draudzeni? Jautāju to ar vieglu smaidu, jo pati jau, protams, zinu (Camino 33 dienas čāpoju kopā ar nejauši satikto Hilki no Hamburgas). Tev savos pasaules ceļos pārsvarā iznākusi vien dažu dienu pavadīšana kopā ar kādu, bet šīs būs gandrīz 2 nedēļas…

    • Jā, tā man bija jauna pieredze tieši ceļā. Bija labi, protams, citādi jau kopā nesoļotu. Bet citviet pasaulē ir gadījušies arī ilglaicīgāki ceļabiedri – pa Laosu mēnesi ceļoju kopā kolumbiešu ceļabiedru Martinu, bet ar Antarktīdā iepazīto Rafaēlu mēs vispār nodaudzījāmies kopā teju 9 mēnešus.

    • Spāniski šoreiz bija tie mošķi jāpiesauc. Cinchas. Bet vīrs otrā galā izklausījās tādu vārdu pirmo reizi mūžā dzirdējis.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s