Jenots Deli

Izkāpju Deli un skatos uz visām pusēm. Kur ir cilvēku pūļi, kas metīsies virsū, prasīs naudu, raus aiz drēbēm un nelaidīs vaļā, kamēr nebūs tikuši pie kādas skanošas vai čaukstošas rūpijas? Hmm, uz perona viss mierīgi. Sekojot norādēm, dodos ārā no dzelzceļa stacijas, domājot, ka civilizācijas šausmas gaidīs tur. Nekā. Kāds izpalīdzīgs garāmgājējs, uzzinājis, ka meklēju metro, kas brauc lidostas virzienā, pavada mani teju līdz metro stacijas durvīm. Nopērku ieejas žetonu un pavisam drīz sēžu tik smalkā metro, kādu nav vairumā valstu, kuras uzskatām par attīstītākām nekā citas.

Izkāpju savā pieturā un paejos gabaliņu uz priekšu, lai sasniegtu šoseju, kur var noķert rikšu nepārmaksājot. Tieši 50 rūpijas, kā apgalvoja mans namatēvs. Mirkli samulstu daudzstāveņu džungļos, bet drīz vien jau spiežu durvju zvana pogu.

Brīdi neviens nerādās. Paraustu durvis, tās ir vaļā. Eju iekšā un mēģinu kādu sasaukt. Smalkajā un plašajā dzīvoklī skan mūzika, gaismas ir ieslēgtas, bet nemana nevienu dzīvu dvēseli (pat jenota). Tomēr esmu pārliecināta, ka viss ir kārtībā, šoreiz, saklausījusies šausmu stāstus par Deli, esmu izvēlējusies namatēvu ar īpašu rūpību.

Drīz vien no kāda dzīvokļa malas parādās arī viņš – Neradžs (nevis jenots). Lai atcerētos viņa vārdu, pie sevis klusībā dēvēju viņu par “neražu”. Tikai fonētikas pēc – vīrs ir indiešiem neraksturīgi ražens un domāju, ka man ir patiešām paveicies, ka viņš piekritis būt par manu pēdējo pieturas punktu šajā ceļojumā.

Kad Neradžs ir sagatavojis zaļo tēju, apsēžamies uz īsu iepazīšanās sarunu. To sāku es ar apgalvojumu, ka viņš, visticamāk tirgo narkotikas, ja var atļauties šādu mitekli. Neradžs smejas un pastāsta, ka viņam pieder uzņēmums, kas strādā celtniecības, nekustamā īpašuma, raktuvju un vēl dažos biznesos. Pļāpājam krietnu brīdi, tad uztaisām siermaizes un turpinām sarunas. Īpaši labi tās vedas uz plašā balkona, no kuras paveras skats uz kokiem un krūmiem, kuros pilnā sparā iet vaļā putnu Tviteris. Droši vien tur dzīvo arī kāds jenots. Ļoti neraksturīgs skats Deli, bet tieši dēļ tā Neradžs izvēlējies šo dzīvesvietu.

Kad pietuvojas vakars, nedaudz uzfrišinamies un dodamies ielās. Iesēžamies džipā, bet pirms sākt braukt, Neradžs veic nelielu lūgšanu vai mantras skaitīšanu. Un pēc tam – iemin pedāli grīdā un aizbrauc kā gangsteris. Vēl viena indiešu īpatnība ir tāda – ja viņi uzsākt braukt ar auto pirmo reizi dienā, viņi noteikti iesākumā pabrauks vismaz dažus centimetrus uz priekšu, tikai tad veiks manevru atpakaļgaitā. Tas nav tāpēc, lai pārbaudītu, vai zem riteņiem nav palīdis kāds jenots, bet gan māņticība – ja iesāks dienu braucot atpakaļ, viss ies atpakaļ, ja uz priekšu – viss notiks labi.

Tā nu mēs lidojam pa vienu no Deli šosejām, līdz iegriežam kādā tirdzniecības centra stāvvietā. Arī tirdzniecības centrs pat attāli neatgādina vietu, kādai manā prātā vajadzētu izskatīties Deli. Līkumojam gar spožiem skatlogiem, kas varētu atrasties jebkurā pasaules vietā un es cenšos neizrādīt, ka šī nav mana mīļākā vide uz pasaules. Vienā no āra terasēm satiekam Neradža draugus – divus indiešus un kādu ēģiptiešu meiteni, kas šeit dzīvo jau gadus piecus. Draugi ir pavāri un šeit atrodas ar saviem stendiem tādā kā āra tirdziņā. Atstājuši gatavošanas lietas darbinieku pārziņā, viņiem pievienojas mums. Dodamies uz jumta terasi, kas ir ļaužu un labas atmosfēras pilna. Viens no maniem īsās Deli vizītes mērķiem ir pagaršot ziemeļu Indijas ēdienu, tāpēc šovakar tieku lutināta ar zemesriekstu sajaukumu ar tomātiem un sīpoliem (armijas ēdiens), vistas šašliku (kazi, varbūt jenota), pildītiem kartupeļiem un visādām mērcītēm. Aha, tā vairs nav nekāda eļļā vārīta mīkla – garšo lieliski!

Visi, izņemot vienu cilvēku, visticamāk, ir neizpratnē – kāpēc šodienas stāstā ielavījies jenots? Ahā, tāpēc, ka mana draudzene Guna Bazone ir baigais jenots un pasūtīja dienu, kurā desmit reizes jāpiemin šis izcilais zvērs. Atzīšos, ka biju paredzējusi iztikt bez jenotēšanas tekstā un Gunai ir nofilmēts video (tur gan neko lāga nevar redzēt, bet toties visu var labi dzirdēt) – tajā šovakara galda biedri un vel daži garāmejoši ļaudis sūta sveicienus jenotam un Gunai drīzajā dzimšanas dienā? Kur tad tie sveicieni ir? Prasītu pitons un prasītu Guna. (un arī, jenots, protams). Skāde tāda, ka mans uzticamākais ceļabiedrs – dators – ir nosprādzis kā jenots ar visām ceļojuma bildēm. Tas tagad atrodas pie daktera (dators, nevis jenots) un ļoti ceru uz tā drīzu atlabšanu. Bet, pagaidām – paldies, Guna, lai dzīvo JENOTS!!!

  1. gada 24. marts, 135. diena

Izdevumi:

Transports – 2 eur

Proviants – 14 eur

Kopā – 16 eur

Bilance: – 175 eur

2 responses to “Jenots Deli

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s