Ar prusakiem uz Deli

Stāsti

Džošua aizbraucot brīdināja, ka vienīgais cilvēks, ko es drīkstu laist iekšā, ir viņa dzīvokļa biedrs Deniss. Kad no rīta, izdzirdējusi klauvējienus pie durvīm, pabāžu galvu pa logu, ieraugu tur stāvam afrikāņu izcelsmes jaunieti. Gandrīz vai pavaicāju, vai viņš ir Deniss. Laikus attopos un prasu jaunieša vārdu. Jā, jā, protams, viņu sauc Deniss. Par manu klātbūtni Deniss nebrīnās, Džošua esot viņam piezvanījis un pabrīdinājis, ka esmu mājās.

No rīta parakstu, lēnām sakrāmēju somu, tad dodos uz dzelzceļa staciju. Aizstaigāju līdz lielajam ceļam, no kura var noķert rikšu un pielietoju vakardienas stratēģiju. Šoferi grib divas reizes vairāk nekā pienāktos, nosaucu savu summu un eju tālāk. Pēc brīža viena no rikšām mani panāk un ir gatava braukt par manu cenu, ja es neiebilstu, ka pa ceļam tikšot uzņemti citi pasažieri. Kas man ko iebilst, protams.

Stundu pirms vilciena esmu stacijas rajonā, aizeju pusdienās, lai ceļā ēst negribas un vēl palūdzu mazliet pārtikas līdzņemšanai, jo man ir aizdomas, ka vilcienā neko vairāk par asām bulciņām nedos. Stacijas bufetē klīstu bez īpašiem nolūkiem, kad ieraugu skatlogā īstu torti. Iesākumā bufetnieks protestē, kad saku, ka gribu torti līdzņemšanai – esot pārāk karsts. Beigās šis tomēr nošķērē glītu gabaliņu, uzliek uz sudraba šķīvīša un pasniedz man.

Vilciens pienāk ar pusstundas nokavēšanos, bet esmu mierīga, jo uz perona rēgojas mans vilciena numurs, esmu pat sazīmējusi aptuveno mana vagona apstāšanās vietu. Atrodu savu kupeju, kurā jau sēž četri vīri – šoreiz nebūs tādas ērtības kā iepriekš. Ceru, ka vismaz naktī tikšu pie savas lažiņās, kur gulēt, pa dienu visiem jāsarūmējas lejā.

Pie pirmās izdevības pasūtu čaju (kafiju šeit neviens nepiedāvā) un sagatavoju paldies kompozīciju Ritai Erdmanei, kas bija uzsaukusi kūku un kafiju. Nobildējusi to, noēdu kūku gardu muti. Paldies, Rita!

Arī tēja ir laba, bet tasītes dibenā sakrājušies biezumi, tāpēc pēdējās piles nolemju izliet pa logu. Tā nebija laba doma. Pēc brīža man pretim sēdošais indietis slauka ar mutautiņu seju, bet es nevaru beigt viņam atvainoties. Tā iet, kad aizmirst, ka visa dzīve ir fizika.

Vilciens vēl nav ticis līdz nākamajai pieturai, kad esmu paspējusi nomušīt sešus lielus un divus mazus prusakus. Nevaru saprast, vai viss vilciens ar tiem pilns, vai man palaimējies dabūt vietu virs prusaku daudzstāvenes. Kad tiek izslēgtas gaismas, ceru, ka pārējie prusaki nenāks atriebt savus sugas brāļus. Kaut kādi nejaucēni mani tomēr sakož, ceru, ka vecie labie odi, nevis blaktis. Par pārāk mierīgu nakti šo nevar uzskatīt – vilciens regulāri stājas pieturās, vieni pasažieri iekāpj, citi izkāpj. Kušetē virs manis ik pa laikam iebrēcas zīdainis. Daži indieši vienkārši sarunājas, bet man tas izklausās pēc skandāla – viņi, kā parasti, dara to skaļi un sirsnīgi. Tomēr arī šādos apstākļos vilcienā ir gulēt jaukāk nekā autobusā. Kad vilciens iečīkstina Deli stacijā, jūtos atpūtusies un gatava pilsētai, no kuras joprojām nedaudz baidos.

2017. gada 23. marts, 134. diena

Izdevumi:

Transports – 12 eur

Proviants – 5 eur

Kopā – 17 eur

Bilance: – 179 eur

Viens komentārs

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.