Viens solis

Rīts gudrāks par vakaru. Nodomāju vakar un aizgāju gulēt. Tomēr tas neatnes lielāku skaidrību. Man tuvākajās dienās jātiek uz Deli, no kurienes ir lidojums mājup. Lētākā un ērtākā iespēja būtu vilciens, bet netieku pie biļetēm. Kad vakar mēģināju izveidot savu kontu biļešu rezervācijas sistēmā, tā prasīja sūtīt pases informāciju apstiprināšanai uz e-pastu un vēl visādus jokus. Rezultātā piezvanīju Mumbajas namatēvam Sandžibam un palūdzu viņu rezervēt biļeti ar savu kontu. Viss jau būtu labi, ja vien sistēmā būtu pieejamas biļetes. To nav, un Sandžibs mani ieliek gaidīšanas sarakstā, bet tas nav nekas drošs. Kā plānu B Snadžibs piedāvā doties ar autobusu uz vienu pilsētu, no kuras jau iet vairāk vilcienu uz Deli (uz kuriem gan sistēmā arī vairs nevar dabūt biļetes), bet Džošua domā, ka gudrāk doties uz citu pilsētu. Īsāk sakot, esmu stresā un nezinu, kuram klausīt. Kādu brīdi apsveru ideju šodien izlaist Eloras alu apskati un sākt kursēt Deli virzienā ar autobusiem parastajiem, bet šajā Indijas malā arī tā nav vienkārša lieta.

Rezultātā Džošua mani aizved līdz dzelzceļa stacijai. Izrādās, ka šeit eksistē tāda “tadkal” sistēma, kas atbrīvo noteiktu skaitu rezerves biļešu pulksten 10 un pulksten 11 – rezervācijas tiek veiktas visās stacijās vienlaicīgi un kādā brīdī biļetes vienkārši izbeidzas. Tā vai citādi, man tomēr izdodas tikt pie biļetes, fū.

Aizsūtu īsiņu Sandžibam, lai atceļ manu kandidatūru gaidīšanas listei un dodos uz autoostu, lai brauktu uz Eloras alām. Autobuss nenāk kādu stundu, nopirktās vīnogas ir sliktas kvalitātes, visi blenž virsū. Kad beidzot pienāk mans autobuss, ir jau par vēlu. Cilvēku bars tam ir riņķī un pa logiem tiek samestas mantas uz beņķiem. Kad izlaužos līdz autobusa iekšai un cenšos sameklēt kādu brīvu vietu, tas neizdodas – uz katra sēdekļa stāv kāda soma vai drēbju gabals, kas Indijā nozīmē aizņemtu vietu. Viņi tās mantas samet vēl braucošā autobusā, jo var pa gabalu izlasīt, uz kurieni tas kursē. Man nav izredžu, jo kolīdz uzzinu, kurš ir īstais buss, visas vietas ir aizņemtas.

Nav jau nekas briesmīgs stundiņu pastāvēt pilnā autobusā, bet man lūzt kaut kāds Indijas pacietības vadzis. Viss tas vilcienu stress, vakardienas pirmais riebīgais kaučsērfinga vecis, neuzņemšana viesnīcās, virsū lūrēšana un raušana aiz drēbēm, naudu prasot. Īsāk sakot, es noraujos un apkārtējie dabon dzirdēt, ko es šobrīd domāju par “Incredible India”. Iespiežos kaut kur starp karstu autobusa motoru un sēdoša veča kājām. Šoferis, noraizējies par manu balto jaciņu, rāda uz motora eļļas pleķiem un saka “darkness”. Atbubinu pretī, ka visa Indija ir viens liels dārkness. Un pie sevis domāju, ka no mīlestības līdz naidam tiešām ir viens solis un, ka šodiena vienkārši apliecina to, ka pienācis laiks doties mājās.

Nonākusi alās, atšuju visus selfiju gribētājus un uz jautājumiem, kā iet, atbildu, ka slikti. Alas un tempļi, protams, ir skaisti bez gala. Tā kā esmu ieradusies samērā vēlu, vairums no tiem ir arī tukši. Manu sirdi atkausē kāds vecs vīrs, kurš vienā no alām sāk stāstīt par tur redzamajām skulptūrām un demonstrē akustiku, dziedot mantras. Uzzinājis mana sliktā noskaņojuma iemeslu, viņš tikai nošūpo galvu – “Zinu, zinu, visi grib kaut ko tev pārdot, kopā fotografēties, tas var būt tik nogurdinoši. Neuztraucies, es neesmu gids, esmu apkopējs”. Pirms promiešanas viņš dod vēl kādu zelta padomu – lai es uzmanoties pēdējās alās, tur esot dusmīgas bites. Eju lēnām un uzmanīgi, laimīgā kārtā lidotājas nemana. Tomēr atpakaļ ceļā viena piefiksē mani un nāk iepazīties tuvāk. Es no šīs noslēpjos vēsajā templī. Paskaidroju sargam, ka man ar bitēm nav pārāk labas attiecības, un viņš mani pavada mazu gabaliņu, līdz esmu drošā zonā.

Noslēgumā apmeklēju īpaši skaistu templi, kurš burtiski izgrebts klintī no augšas. Izpētījusi to no visiem skatu punktiem, dodos atpakaļceļā. Jau noskaņojos uz traku braucienu autobusā, kad pamanu stāvam džipu ar pasažieriem. Jā, tas braucot uz Aurangabandu un grib tikai 40 naudiņas (autobuss maksā 33). Iekāpjot džipā, sagaida vēl viens pārsteigums – priekšā sēž pāris no Polijas, kurus pamanīju jau vakar, Adžantā. Kopš pirmās minūtes mēs tērzējam kā veci draugi, izkratu viņiem sirdi par Indijas īpatnībām, šie piekrīt katram manam vārdam un saka, ka jūtas tāpat. Uzreiz kļūst labāk. Nonākuši Aurangabandā, aizejam kopīgās vakariņās. Pirms tam mazgājam rokas, un poļi izvelk ziepes, kuras vienmēr nēsā līdzi – tās ir viesnīcā spertas, tieši tādas pašas kā manējās. Arī ēdiena gaume mums ir līdzīga.

Ielūdzu šos ciemos un ķeru rikšu, lai tiktu uz Džošua mājām. Šodien, kad man nav palīgā policists, lētāk par 40 rūpijām rikšu neizdodas sarunāt. No Tandžmahala kopijas cenšos dabūt kādu citu rikšu, kas zina, kur atrodas Džošua mājoklis. Tomēr zinātāji grib manā skatījumā neadekvāti daudz, tāpēc soļoju projām. Aiz stūra mani panāk viena rikša, kas ir gatava braukt par manis nosaukto cenu. Šoferis gan nezina, kurp jābrauc, tāpēc man nākas sasprindzināt visas maņas, lai atcerētos vismaz desmit pagriezienus, kas ved uz namatēva dzīvesvietu. Viss beidzas labi un drīz vien esmu klāt. Neviena nav mājās, tāpēc velku ārā atslēgu un jūtos kā pele uz galda. Pēc stundiņas ierodas Džošua, paēd vakariņas un sakrāmē koferi – viņš šodien dodas uz kaimiņu pilsētu darīšanās. Es varu mierīgi palikt viena, atslēgas jāatstāj vietējā veikala pārdevējam. Simple as that.

2017. gada 22. marts, 133. diena

Izdevumi:

Transports – 2 eur

Proviants – 4 eur

Atrakcijas – 7 eur

Kopā – 13 eur

Bilance: – 182 eur

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s